give me a reason to fall in love

Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. - Mans šīsdienas labākā atziņa. Nekādas jēgas to visu nav spilgtiem stāstiem papildināt, jo tie drīzāk bija ironiski ne spilgti. Manam laimes hormonu līmenim šodien ir svētki, jo tas tiešām ir augsts. Protams es zinu, ka var būt labāks, bet samierinos ar to pašu, šodien. Otra, bet ne mazāk svarīgā atziņa bija - Super Neto rocks ass. Nopietni, tur var nopirkt tik stilīgas un nedārgas apenes.

Man ir ļoti labs garastāvoklis. - Tas nenotiek bieži, tāpēc bija noteikti šeit jāpierkasta. Pats galvenais, ka vienam smaidam nevajag daudz.
lalalalalala. Lil Wayne - Something You Forgot.
(starpcitu, man šāda veida dziesmas besī, bet nu šī bija liels izņēmums)

Patīkamas Lietiņas

Ir forši gatavot bez elektrības. Brokastis sveču gaismā. To es pārbaudīju šīs dienas mājturības stundā. Nekas, vismaz kādi jauni piedzīvojumi pelēkajā skolas dienā. Visas pārējās skolas lietiņas bija garlaicīgas. Nekas tik ievērojams, dēļ kā es tgd gribētu deldēt klaviatūru. Toties pēcpusdiena bija super. Ejot mājās debesis bija tik tumšas un drēgnas, ka tūliņ varētu sākt līt. No skolas līdz mājām man ir 13 minūšu gājiens. Nepamanīju, kā laiks pagāja. Iegāju savā istabā, nometu savu gudrībām piebāzto somu, apēdu pāris sviestmaizītes un gāju ārā. Debesis... ahh, pēkšņi viņas bija kļuvušas zilas, zilas.. pāris balti gubu mākonīši un saule. Neiznu kā tik ātri var laiks mainīties, bet man nekas nebija pretī. Šodien bija īstā diena, kad ņemt savu ziepju trauciņu līdzi un noknipsēt visu skaisto, kas tā priecēja man acis. Tik daudz vietas izstaigāju, tik dauz vārdus izrunāju ar draudznēm, kas izlēma skaisto pēcpusdienu pavadīt ar mani. Tik daudz prieka par to, ka nāk jau vasara. Tik daudz patīkamu brīžu, ko atcerējāmies. Šodien arī nospreidu to, ka šonedēļ jāvelk divritenis ārā no šķūnīša. Draugi jau minās pa Ropažu centru. Man arī gribas. Ar nepacietību gaidu to, kad sniegs pazudīs no mana redzes loka pavisam. Pavasara dziesmiņas man skan galvā. Pagājušā pavasara. Gan jau tas nav uz sliktu. [:

House Of Memories

Tā kā šodien es kā sēne sēdēju mājās, bija laiks, ko varēju veltīt sev un saviem prātojumiem. Es izprātoju to, ka man ir pašai sava atmiņu mājiņa. Es viņā pavadu tik daudz sava brīvā laika. Pamati tai ir no piepildītajiem sapņiem. Sienas ir visas manas pozitīvās atmiņas, viss par ko jebkad esmu smaidījusi, raudājusi un prātā sev nemitīgi atkārtojuisi. Jā, sienas ir mana mīļākā daļa. Tās ir tik daudzos un dažādos pasteļu toņos. Tas ir tas ar ko lepojos. Jumts ir nepiepildītie sapņi. Atzīšos, dažreiz tas laiž garām mitrumu, bet neko padarīt. Tā jau ir ar tiem sapņiem, citiem ir lemts piepildīties, citiem nav. Logi ir lieli, gaiši un pilni ar mazām, mirguļojošām zvaigznītēm, un katra zvaigznīte ir man kāds mīļš cilvēks. Protams, citas mirdz vairāk, citas mazāk. Bet tas nav tik svarīgi. Svarīgākais ir tas, ka viņas ir. Viņas piederas pie manas mājiņas. Durvis ir mazas, baltas pa tām iekšā tiek tikai retais. To, kas atrodas manā mājiņā zin tikai daži, tie kuriem ir izdevies atslēgt mazās durtiņas. Toties tas, kas atrodas iekšā, lai paliek noslēpums. Teikšu tikai vienu, tur ir ļoti gaišs. Tas, kurš tiek iekšā, tiek saudzēts. Bet tas jau tikai tā, pārāk izskaistināti. Godīgi sakot es priecājos par to, ka man ir manas uzticības personas, jaukās atmiņas, neizsapņotie sapņi un viss pārējais. Ne katram ir kaut kas tāds, un ar to es lepojos. Man vienalga ko saka citi, galvenais, ka es pati zinu, kas es esmu. :)
Kas jauns.? - Es pamanīju, ka man atkal paveras plašs iespēju loks. Lai spētu izklausīties vēl nesaprotamāk - es gribu redzēt sava seriāla turpinājumu. :)

Meiko - Reasons To Love You.

laime pilnīga

Man ir tā laime piedalīties septiņgadīgo ballītē. Es esmu pārlaimīga. Tas ir tieši tas, ko vēlējos visu laiku. - Jā, mana brāļa astotā dzimšanas dienas ballīte. Bet vislabāk man patīk viens džekiņš. Es viņam jautāju: "Hēēy, kā Tevi sauc.?" Viņš: "Pīters Pārkers." Nu neko, man likās tāds dīvains vārds uzvārds. Pēc kāda brītiņa prasu sīkajam brālim: "Kā viņu tur īsti sauc.?" Brālis: "Āris Raitis". Tad es biju mazlie apstulbusi, jo mazais blondīnītis man teica, ka viņu sauc Pīters. Labi, viņam ir tikai 6 (laikam) gadi. Tas nebūtu aizdomīgi, ja jautātu vēlreiz to kā viņu sauc. Viņš atkal man mēģina ieskaidrot, ka ir Pīters Pārkers. Tad viņa mamma man pienāca klāt un teica: "Viņam ļoti patīk Zirnekļcilvēks, un viņš izdomāja, ka viņu sauc Pīters Pārkers, viņš saka, ka viņa vecais vārds ir Āris Raitis, bet tas viņam nepatīk. Sauc viņu par Pīteru, tad viņš atsauksies." Tajā brīdī es sirsnīgi smējos. Kā es varēju aizmirst, ka Pīters Pārkers ir no Zirnekļcilvēka.?! Hehē.

Šobrīd baļļuks sit vēl augstu vilni. Vienīgais, ko es gribu, lai neviens nepamana to, ka esmu izlīdusi no savas istabas un sēžu pie PC, jo tad mani ruastīs aiz visām četrām un liks iet spēlēt sunīšus vai sazin vēl ko.
Toties man ir savs vakara plāns.

1. Ignorēšu to sabiedrību, kas ir īsāki par 1,30 m;
2. Klusiņām noiešu pēc čipsiem;
3. Noskatīšos Kyle XY 3. sezonas pēdējās sērijas, kas pieejamas torrentos;
   
4. Klusiņām (again) izgaisīšu. Tas ir, iešu ārā.
   

Runājot par savu garīgo pasaulīti, mans prāts laikam zin, ko grib. Nu labi, vismaz to, ko negrib. Patiesībā viss nemaz nav tik slikti kā man sākumā likās. Dzīve taču ir skaista. Lai gan ārā ir slapjdraņķis, man pa galvu tikai labās domas. Laikapstākļi fiziski, garīgi un morāli nespēj šodien iespaidot manu garastāvokli. Prieciņš.
sī ja tumārov.

Man patīk nēģeri.

Vienā no mūzikas ieskaites uzdevumiem bija jānoklausās skaņdarbs, un jāuzraksta tā analīze. Nu lūk, šis skaņdarbs bija tāds īaptnējs. Skolotājs teica, ka tie ir Āfrikas bērniņi, kas tur dzied. Protams, pats grūtākais bija tas, ka es neko nebiju mācījusies un nemaz nezināju, kas tā par analīzi. Kad man to visu izskaidroju, sapratu tikai to, ka jārkasta tas ar ko man ŠĪ (spiest šeit) mūzika asociējas. Protams, man tā asociējās ar maziem nēģerēniem, kas skraida ar plikiem dibeniem ap ugunskuru. Skolotājs ieskaitīja un teica, ka nevar būt nepareizas atbildes. Visnotaļ pozitīvi.
Pats labumiņš jau sākās tikai 16.oo. Skolā teātra diena. Es kā jau dzimusi aktrise tēloju Pamelu Andresoni. Pasākums bija tīri jauks. Es savu lomu notēloju lieliksi. Vienīgi daži izteicās, ka drīzāk esmu līdzīga homoseksuālim ne Pamelai. Vai krustojums starp tiem abiem. Vislabāk man patika tas, ka mani atpazina tikai pēc manām violetajām kurpītēm un dzeltenajiem šortiņiem, nevis manām čirkām, acīm vai seju. Protams pārējās manas komadas biedres bija super. Vienmēr var būt labāk, bet nu es tik un tā lepojos ar viņām. Vienīgais mīnus bija tas, ka es savu seju nevarēju notīrīt ne ar ko, un man ap muti vēl joprojām ir rozā loks.
Toties vistrakākais ir tas, ka šodien ir atkal piektdiena. Līdz vasarai vairs palikušas 65 dienas no kurām darba dienas būs tikai 38. Atkārtošos, bet tas atkal ir pozitīvi.
Un nākamais pozitīvi ir par to, ka šodien manam mīļajam brālītim iestājas gandrīz pilngadība. Veseli astoņi gadi. Viņš mani pacienāja ar stiklenēm. Jūtos augsti vērtēta.
Beidzamais pozitīvi ir par to, ka es atkal priecājos. Varbūt tās manas pārmaiņas ir klāt, vai kas cits, bet es jūtos labi. Tagad gan jau ir vēls un es nu iešu ārā. Kā jau minēju, ir taču piektdieniņa.

P.S. Attēlā es esmu tā, visskaistākā.

Banana Queen.

Pastūmu ierasto šampūnu ar mango malā un pastiepos pēc banānu šampūna. Jā, jā, atkal jaunas pārmaiņas. Vienkārši, ir pavasaris, un kā jau kādā iepriekšējā ierakstā minēju - Pavasaris - pārmaiņu laiks. Manas pārmaiņas jau ir pavisam tuvu, un es to jūtu. Jautrajā ģeogrāfijā skatījos vecos video, kas jau kādu laiciņu man krājas telefonā. Uzgāju veco labo - Charlie The Unicorn 2. Mazliet sasmējos, bet tas nebija tik pamanāmi, lai kāds pagrieztu galvu pret mani. Godīgi sakot, diena bija tāda, nekāda. Nekā pozitīva nedz arī negatīva. Viss kā ierasts. Tas mazliet rada garlaicības sajūtu, bet gan jau rīt būs savādāk. Vismaz jādomā pozitīvi. Bet tas, ka man šodien visu laiku galvā skan banānu dziesmiņas, tas ir fakts. :]

Make ur own way for the positive day... my recommendation - BANANA PHONE. But if u r banana king - go and put a banana in your ear.!

Neko negribu dzirdēt, nekādu gudro domu, nekādu atziņu, nekā... šoreiz vainošu neatnākušo pavasari. [:

Viss liekas tik ironisks. Labāk iešu pagatavot kādu saldo ar banāniem.

Fruity Story

Rīts sākās kā jau visi pārējie. 7:o1 skan modinātājs. Nu pareizāk dziesma - Aviation - You Were My Everything. Starpcitu, jauka dziesmiņa, lai iesāktu dienu. Pavārtos pa gultu, pārdomāju savu kārtējo, dīvaino sapni. Pieceļos, pieeju pie loga. Un ko es redzu.? - Atkal snieg. Mazliet skumji paliek. Lai padarītu rītu sev gaišāku, ieslēdzu Eiropean Hit Radio. Stāvot pie sava kosmētikas plauktiņa izprātoju, ka šo dienu gribu kaut kā savādāk izskatīties vai vismaz justies. Protams, ne uzkrītoši, bet pašai priekš sevis - savādāk. Pastūmu ierastās brūnās acu ēnas tālāk un pastiepos pēc sudrabainajām. Tad es ievēroju, ka plauktiņa tālākajā stūrī ir noliktas manas vecās smaržas. Pudelīte jau bija gandrīz tukša, jo tās bija manas visu laiku mīļākās smaržas. Noņēmu korķīti un man acu priekšā pazibēja mirkļi no vasaras. Saldā ziedu un augļu smarža atsauca atmiņā tik daudz aizmirstus mirkļus. Es nekad nebūtu domājusi, ka tādam maņas orgānam kā ožai ir tik liels spēks. Jā, protams, es nekad nespētu aizmirst TO, īpašo smaržu kas nav iepildīta noteiktā tilpumā kādā flakoniņā, bet šoreiz... tās ir tikai lētas smaržas. Vēl pie tam nevis kāda cita smaržas bet manas. Acu priekšā pavīdēja saule, smiekli, lietainās dienas, asfalta krītiņi, drošības sajūta, uzticēšanās un viss pārējais, kas man jebkad ir licies īpašs. Nedomājot izvēlējos, ka šodien es jutīšos savādāk nevis ar sudrabainajām ēnām, bet ar šīm smaržām, pavisam aizmirstot savus līdzšinējos baltās šokolādes un citrusaugļu aromātus. Pudelītē ir viars tikai pāris mililitri, bet ar to man pietiek. Vēl šobrīd ik pa laiciņam paliecu galvu pie sava rozā krekliņa un dziļi ieelpoju atmiņas. Patīkamas atmiņas. [:

Dziesma, kurai es pati spētu izdomāt savu videoklipu, labāku un pozitīvāko, jo man taču pieder tik daudz gaišo atmiņu-
MGMT - Electric Feel.♥

Life is now or never.

Šodien es pirmo reizi jutos kā trīspadsmitgadīgs puišelis, kam prātā tikai dūru vicināšana. Tik tiešām, es gribēju kauties. Jā, es atzīstu to, ka šad tad esmu agresīva, bet šodien manas asinis vienkārši vārījās. Nekad mūžā man nav bijis ne pret vienu tāds naids, lai es viņu gribētu fiziski iespaidot. Protams tas ir negatīvi, bet tā nu tas ir. Nomierinoties un kārtīgi apdomājot savas šīs dienas vēlmes cēloni, izprātoju, ka tāda īsta iemesla nav. Drīzāk veca sāpīte. Galvenais, ka ne mana. Aizvēru acis, dziļi elpoju, aizdzinu dusmu. Vismaz uz šo dienu.

Bet kā Tev savādāk, vecā krabe.?

- Nu teiksim tā nekas īpašs. Esmu sapratusi to, ka vieglāk būtu mācīties ķīniešu valodu nekā krievu. Vēl es dabuju 80 minūtes klausīties par piena produktiem. Dēļ savas negatīvās attieksmes pret šo svēto tēmu, es tiku ierkastīta "melnajā" sarkastā. Kas tas tāds ir.? Ko ar to dara.? - neiznu. Bet es priecājos, jo ne katram ir tāda ekstra. Man tapa skaidrs arī tas, kā visvieglāk ir padot tālāk informāciu ļaudīs. Formula ir vienkārša -
"Teksts, kas jāpadod tālāk" + "Tikai nesaki nevienam" = Visi visu zin, un 3x labāk nekā es pati. Atklāju arī saldējuma sezonu (ietilpa arī 80 minūšu tēmā par piena produktiem). Atzīšos trīs šokolādes saldējumi pazuda kā nebijuši. Tā turpinot izputēšu, bet tas jau nav tik svarīgi, galvenais, lai vēders būtu laimīgs. [:
Arī mans mp3 šodien sekoja visu dienu, kā jau parasti.

Mana garastāvokļa iespaidā - Atreyu - Our Sick Story.

Cloud of Gold

Parasti es lēnām atveru acis aptuveni vienpadsmitos no rīta. Šorīt jau tās bija vaļā deviņos. Ieritinājusies segā pakavējos domās par savu dīvaino sapni - skolas garderobe, es un kāds, kura seju es neredēju. Bet es pieņemu, ka tas ir uz labu, jo varbūt manā garlaicīgajā ikdienā uzradīsies kaut kas jauns, nebijis. Tas protams ir tikai pozitīvi. Sajutu ceptu maizīšu smaržu, jā mamma arī jau bija pamodusies un gatavoja maniem brāļiem, agrajiem cīruļiem, brokastis. Beidzot bija laiks celties, intensīvi domājot vēders bija sācis burkšķēt, un laiks arī paskrēja nematot. Bija jau desmit. Piecēlos, atvēru aizkarus un - wooooooooow, ooo sun, sun, sun. Pēkšņi sejā atplauka plats smaids. Par ēstgriba pārgāja. Mākoņi, viņi bija tik... tik... skaisti. Jā, šorīt mākoņi nebija prasti, tie bija ar zelta maliņu. Tātad šī diena nebūs parasta.

Nespēju atiet no sava dienvidu pusē esošā loga. Beidzot tas sniegs kūst. Ap katru ābeli, kas ir manā dārzā, var redzēt jau zemi. Pa ceļu ik pēc kāda brītiņa pabrauc garām kāds riteņbrauējs. Protams, neviens, kas ir pie pilna prāta nevilktu to vēl ārā no šķūņa, bet tie jau ir tikai vecie dzērāji, kas brauc no Juglas un "Liepavotiem" pēc kādām pāris pudelēm "Vārpas" vai "3graudieka". Toties tas jau vairs nebija svarīgi, šorīt tas izskatījās tik dabiski, it kā katrs no mums varētu izvilkt noputējušo, divu riteņu apveltīto transportlīdzekli. Lēnā gaitā arī iet kāda sieviete ar ratiņiem. Viņa, acīmredzot, jau izlēmusi nevilcināties un izbaidīt skaisto rītu kopā ar savu jaundzimušo. Viss ir tik skaisti, tik nepierasti. Es pat biju piemirsusi to, ka man šodien nemaz nebūs laika to visu izbaudīt, jo man ir 3 pamatīgi darbiņi,

• Prezentācija angļu valodā par distanču slēpošanu;
• Domraksts latviešu valodā - "Cilvēks, tas ir dabas draugs";
  
• un jāpabeidz mūzikā tās desmit lapas par džezu.
  

Bet tik un tā, pagalms, tik mierīgs. Ehh, tagad ātri uztiasīšu prezentāciju, vakarā, kad ārā būs jau satumsis, uzrkastīšu domrasktu, bet to referātu - gan jau rīt. nav jau pēdējā diena. šodien ir kaut kas svarīgāks ko darīt - izbaudīt sauli. Paņemšu savu ziepju trauciņu un iešu radīt mākslu. Šādu skaistumu nedrīkst neiemūžināt.

Lostprohets - Always All Ways.♥

green light

"Ei, meitenīt, zaļā gaisma deg.! Kāpēc Tu vēl joprojām stāvi.?" - Tas ir jautājums, ko šodien sev uzdevu. Man ir tik daudz un dažādas iespējas. Brīvība manas iespējas tikai paplašina. Bet ko es daru.? - Es tik ilgi stāvu, kamēr atkal iedegas sarkanā gaisma, tad dzeltenā, tad atkal zaļā. Es noskatos kā krāsas mainās, bt stāvu uz vietas. Kā, lai es sev lieku spert soli uz priekšu.? Kā, lai pasaku zemapziņai, lai beidz čakarēties un spēlēties.? Nesen pildīju tādu dīvainu testu. Man kādas garākas telefonsarunas laikā, kad esmu tiešām aizrāvusies ar runāšanu vai klausīšanos, ir kaut kas jāzīmē uz papīra. Rezultāts.? - Daļa no rūtiņām bija azikrāsotas (izmantoju rūtiņu lapu), bet lielāko lapas daļu aizņēma sirsniņas. Ak vai, cik salkani.! Bet fakts ir tāds, ka es neizmantoju to, kas man pašlaik ir. Es stāvu pie tā sasodītā luksafora un kaut ko gaidu. Tā it kā kāds vēl gribētu iet pāri ceļam kopā ar mani. Pagriežos atpakaļ un nesaprotu - Tur kāds nāk vai nē.? Protams, redzu ļaužu pūli, bet neredzu nevienu, kas steigtos, lai paspētu kopā ar mani pāriet ielai, kamēr atkal nav iedegusies sarkanā gaisma. Varbūt man vēl pagiadīt.? Ja nu tomēr kāds vēl steidzas izskriet no blakus ieliņas, un es viņu vienkārši neredzu.? Ak, deg atkal zaļā. Bet es vēl mazlietiņ pagaidīšu, ja nu tomēr kāds nāk... ja nu tomēr kāds ir apmaldījies un tomēr steidzas paspēt kopā ar mani pāriet tam ceļam... vēl mazlietiņ... Tas luksafors paliek garlaicīgs, kaut arī krāsas ir tik košas un saskatāmas... tā bruģētā iela izskatās tik garlaicīga. Cilvēki nāk, iet, bet es stāvu... vēl mazlietiņ pagaidīšu.

gives u hell.mp3

Ir piektdienas vakars. Citiem tikai sākas, citiem jau vidū bet citi jau ir atlūzuši. Iespējams kādam rodas jatājums - kāpēc es sēžu mājās, kā pati iepriekš minēju, pirmajā pavasara dienā.? Atbilde ir kaut kur man zemapziņā, bet to, ko zinu varu izklāstīt-

• ārā ir auksts;
• ārā ir slapjšs;
• nevēlos redzēt atsevišķas sejas.
  

Labi jau labi, tie ir tādi mazsvarīgākie fakti. Patiesībā mani moka kaut kādi jaunizdomāti principi, kuri man bojā garastāvokli tik ļoti, ka sāku justies kā apūdeņojusies rozīne. Lai uzlabotu sev garīgo izdomāju, ka man būs filmu vakars ar maniem iedomu draugiem - Hulio un Ignasio. Vispār viņi ir sakarīgi čaļi, tikai tādi kautrīgi. Toties filmu vakara plāns izgāzās, faileris pārāk mazs. Well... nekritīsim jau depresijā. Ķeršos pie alternatīvākas idejas - pārmaiņas pēc palasīšu kādu grāmatu, ko tūliņ izvilkšu no pagultes. Man jau radās pavisam jauns sevis izklaidēšanas plāns.

• mp3 ar manu mūziciņu;
• tējiņa;
• grāmatiņa;
• gultiņa.

Ticu, ka no grāmatas lasīšanas tur būs maz, jo galva atkal pārbāzta ar nevajadzīgām lietiņām, kā piemēram, atmiņām. Vismaz Ignasio un Hulio mani neatstāj vienu pašu.

Es domāšu ka es par tevi nedomāšu.
Es visu laiku domāšu par to.
/Vizma Belševica/
Gūd nait.

New Year.

Sākšu jau ar to, ka beidzot ir iestājies tas, ko mēs visi ar nepacietību gaidījām - PAVASARIS. Personīgi man gads sākas nevis ar janvāri, bet gan tagad, martā, jo es sāku gadu ar sauli nevis sniegu. Pozitīvi ir tas, ka no rīta bija tik silts, ka pat plāno jaku uzvilku. Saule.saule.saule. Tas ir tieši tas, ko tagad gribu visvairāk. Kaut gan no otras puses pavasarī ar mani vienmēr notiek vislielākās pārmaiņas, un no tā man šobrīd ir pat mazlietiņ bail. Heh, atceros pagājušo gadu, tie bija pozitīvisma pārpildīti laiki, varu teikt tikai vienu-
Motion City Soundtrack - My Favorite Accident.♥

Bet ne par to šobrīd... drīzāk mani vairāk uztruac fakts, ka Ropažu halli krīze ir ļoti ietekmējusi. Uz tāda elementāra jautājuma kā: "Vai Jūs lūdzu varētu iedot tualetes papīru.?" skan atbilde: "Piedodiet, mums tāda nav." Jā, nezināju, ka tik švaki. Nu neko, cerams, ka vismaz nesāks taupīt uz ūdeni, un podu varēs nolaist. Tagad tādu dienas rezumē - Par cenām uztraucas tikai retais, tagad cilvēkiem galvā tikai pavasaris. [:

Prāts un sirds.

Kombinācija, kad ķermenis ir gatavs skriet 10 km maratonu, bet prāts kā noklīdis suns meklē patvērumu ir ļoit nomierinoša, jo galu galā rezultātā sanāks tā kā man, gara, mierpilna pastaiga. Tās laikā varu iet savu maratonu gliemeža gaitā un reizē meklēt suņukam patvērumu. Aizgāju līdz upei. Domas daudz, bet pati pirmā un aktuālā bija par to, ka ziema netiasās atkāpries tik viegli kā no sākuma varēja šķist. Es viņu centos uzvarēt ar savu optimismu, bet redzu, ka tam nav rezultātu. Ja tuvākajā laikā nesāks kust tas "draņķis" ārā, tad ķeršos pie kādām radikālām metodēm - iešu kauties.

Mans ķermenis nu bija palaists brīvgaitā, bet domas vēl joprojām skraidīja. Spriedelēju par to, kāpēc gan cilvēkiem nevarētu būt tikai "on" un "off" režīms. Jā, es saprotu, ka viss būtu garlaicīgāks, bet toties būtu daudz vienkāršāk. Lēnām čāpojot nonācu veikalā, kur mana "slēdzīšideja" nerimās dzirdot divas sievietes ar bērniņiem pie rokām sakot: "Kāpēc visam jābūt tik sarežģītam, ja ir arī vienkāršāki veidi.?" Tālāk es nemaz neklausījos, jo mani tas nemaz neinteresēja. Bet nu parasti man saka, ka man vajadzētu ieiet ausktā dušā, lai nolaistos uz zemes. Šoreiz duša nemaz nebija vajadzīga. Mājupceļā liels kravas auto ienesās tieši tajā peļķē, kurai es lēnām gāju garām. Protams, es tiku patīkami saslapināta ar manas draudzenes ziemas "paliekām". Bet visam manam prātojumiņam ir arī pozitīvā puse - nonākusi mājās negribēju ne maratonu ne arī citas fiziskas aktivitātes - jup, svaigs giass visus mazliet nogurdina. Toties mans suns jeb prāts arī kļuva mierīgāks vai arī vienkārši aziņemts ar vafeļu cepšanu, tējiņu un sarunām ar mammu.

Apgaismība.

Ir 18. marta vēls vakars. Klejojot pa interneta lapām sapratu to, ka man vajag pašai savu radošo stūrīti. Draugi, myspace, skype... tas viss ir jauki līdz brīdim, kamēr vajag tikai kontaktēties ar kādu citu. Man, savukārt, šodien radās ideja, ka visas savas gudrības, kas man skraida pa galvu, vajadzētu ierkastīt te, emuārā. Manā kiwiemuārā. Godīgi sakot, tagad man ir tāda sajūta kā pirms gadiem 8, kad rasktīju savu dienasgrāmatu, kurā uzskaitīju katru sīkumu, kas ar mani bij' noticis.
Bet tas jau tikai tā, kā sacīt, ievadam. Gan jau manus emuārus lasīsiet vēl un vēl. [: