needs

Man vajag kādu, ar kuru es varētu lietus laikā iet lasīt mellenes, siltajās vasaras naktīs gulēt pļavā, kādu, kas būtu gatavs kaut četros no rīta piecelties, lai vienkārši papļāpātu. Kādu, kam svešs nebūtu Šekspīrs, bet arī alus dzeršana pie ugunskura neliktos prasta. Kādu, kurš varētu ar mani slēpties zem kaimiņu jāņogkrūma un kādu, kas manai kafijai pieliek tieši trīs karotītes cukura. Kādu, kurš nebaidītos raudāt, bet kura smiekli liktu smieties līdz. Kādu, kurš kopā ar mani bizbizmārītēm skaitītu punktiņus! Kādu, kam "Titāniks" neizraisītu asaras, bet prieku par galveno varoņu kādreiz justo laimi. Kādu, kura dēļ nevajadzētu atdot visu, kas man ir - bet šis "viss" iegūtu īpašu nozīmi.!

Prom Night.

Briesmīgāko nakšu top5 noteikti ir pagājusī nakts. Patiesībā es pat neko daudz nevaru uzrakstīt. Esmu morāli nogalināta. Vaigi mirkst slapjā un sāļā šķidrumā. Liekas, ka tas nekad nebeigsies. Vismaz kāds prieks par to, ka līst. Tad vismaz neviens neredz manas asaras. Tagad es gribu lietu biežāk. Godīgi sakot man nav ne mazākās nojautas, kur iet, ko darīt, kāpēc darīt. Gribu sarauties tik maziņa, lai nevines mani nevarētu pamanīt. Šodien mamma palūdza, lai izrauju usnes no dīķmalas. Man pirkstos dūrās simtiem adatu, bet neviena no tām nesāpēja tik ļoti kā tas tukšums manī. Tas mani no iekšupeses apēd. Šī bija vislabākā izlaiduma nakts kādā vien esmu bijusi. Es tiešām ceru, ka laiks dziedē visas brūces.

10 ir daudz

Morāli esmu sagrauta. Lai es izveseļotos vajadzētu saplānot pozitīvu dienu, lai mans laimes hormonu līmenis augtu kā balandas omes dārzā. Lūk, šeit es atkal nonāku dilemmas priekšā. Jā, izvēlēs varianti ir daudz un dažādi.

1. Braukt uz Oškalniem. Vienalga pie kā, vienkārši tur ir manas īstās mājas, un draugi tur ir visi.
2. Braukt uz Siguldu. Tur nav daudz draugu, vienkārši, tur ir vismaz kāds dvēseles radinieks.
3. Aiziet pie kaimiņienes, mums ir sācies salabšanas process, un varētu ar viņu padzērt tēju un paēst cepumus vai kā agrāk, noskatīties kādu filmu, kura ir galīgi garām, bet priecē abas.
4. Aiziet līdz X (viņas vārds man šorīd ir kā čerkstošs magnetafons) un sadot viņai pa muti. Jā, es vēl nespēju aizmirst savu maģisko ceturtdienu. Really, I hate her. Dunno.
5. Pazvanīt kādam labam draugam un braukt sen apsolītā izbraukumā ar velosipēdiem.
   
6. Paņemt to pašu velosipēdu un azibraukt uz Tumšupi. Jā, draugu skaits tur krasi samazinās, bet visamz ir kāda draudzene ar kuru varu tik bezrūpīgi runāt, ka brīžiem aizmorstos.
7. Sazvanīt savus draugus un doties spēlēt beach. Smaids man oteikti nenāktu par ļaunu.
8. Pazvanīt viņam, jā tieši tam, kas man dzīvi gan ceļ uz augšu gan brīžiem stumj bedrē, un kārtīgi parunāties, iziet ārā.
9. Uztaisīt sev skaistumkopšanas tūri un sauļoties līdz es izcepos.
10. Nedarīt neko un sēdēt netā. Vēl viena diena manam sūdīgajam garastāvoklim pilnīgi neko neietekmēs.
    

Super, desmit varianti. Laikam jāsaraskta uz papīra un jāizlozē. Neesmu ne cepta ne vārīta. Ja drīz neizlemšu, laikam pieņemšu to desmito variantu.
SECOND PERSON - GONE FISHING. - love that song.

sounds nice

Runāt tikai un vienīgi par sevi laikam ir pārāk garlaikojoši. Patiesībā, tas mani neuztrauc, jo galu galā, šī taču ir mana publiskā dienasgrāmata un es te itkā izklaidēju sevi ne lasītājus.
Varu derēt, ka 50% no pasaules iedzīvotājiem sliktākā diena nedēļā ir pirmdiena. Es atkal varu lepoties ar savu individuālismu, jo kopš pagājušās nedēļas mana nemīļākā diena ir ceturtdiena. Patiesībā tai vajadzētu būt vienai no foršākajām, jo šogad mana dzimšanas diena bija ceturtdienā, man ceturtdienās vienmēr bija sešas stundas, ceturtdienā es kļuvu par "pupaino lauķi", ceturtdienā bija žetonvakars, ceturtienā bija foršākā sporta diena un ceturtdienā vienmēr bija un ir diena pirms piektdienas, kas gandrīz jau ir brīvdiena. Kas tad tāds notika? - Es patiesībā tiku tik dziļi sāpināta, ka biju gatava noraut viņai galvu vārdu vistiešākajā nozīmē.
Ehh un tgd par ATB. Pasākums bija tiešām lielisks. Vienīgias mīnuss Ogres estrādē ir tās lēzenās kāpnes. Protams, ka es biju alkohola reibumā, un es tāāāā nokritu, ka man uz kājas ir trīs zilumi un uz rokas viens. Pēc kritiena mazliet šokēti bija apkārtējie, bet tad es piecēlos un turpināju dejot. Skats bija apmēram tik pat smieklīgs kā filmā "What Happens In Vegas", kad Džoja noslīd pa leti, nokrīt uz grīdas un pēc dažām sekundēm pieceļas un turpina bellēties. man arī patika kā pūlis sauca ATB uz skatuves. It kā daļa kliedza "EI TĪ BĪ", bet pārsvarā tomēr bija sprta tērpi, kas kliedza "EI ĶĪ BĪ" ar tādu nenormālo uzsvaru uz "BĪ". Vēl es biju mazliet pārsteigta, ka ATB pirmā dziesma nebija Extasy, kā jau tas notika iepriekšējos divus gadus. Visā visumā es gribētu vēl reiz aizbraukt. Ja viņš vēl būs Lv, noteikti tā arī darīšu.
Bet kopumā vasarā man iet labi. Bet ja godīgi, tad nu tā, so - so. Man ir vājprātīgs slinkums kaut ko tagad no manas garlaicīgās ikdienas pieminēt. Labāk iemetīšu kaut ko, ar ko varētu aprakstīt manu sasodīti neinteresanto vasaru.

[23:41:22] Krabe says: - Čau, kā iet.?
- Aww, man iet labi, es nesen izmazgāju matus, tgd priecājos kā mans krekliņš ir samircis no tiem stulbajiem matiem. Vēl es plānoju nolakot nagus atkal, jo tgd mana rozā krāsa izksatās pietiekami nožēlojami par tumsā. Vēl es mēģinu uz papīra lapas izrēķināt cik ir 10% no 32, bet man kkā nesanāk, jo es neredzu neko daudz. Vēl es plānoju no sava sīkā brāļa telefona pasūtīt statistiku, jo man šodien 16. un cikās tur beidzās. Es biju un esmu patiesi vīlusies, jo viņam ir beidzeis avansa derīguma termiņš. Itkā jau vēl ir pārējie ģimenes locekļi, bet viņi dēļ manas zvanīt mānijas slēpj telefonus. ahh, atkal skatos uz saviem nagiem un priecājos par to, ka viņi tgd gari un nelūzt. Zini kpc.? - es jau kkādus daudzus mēnešus dzeru zāles, lai nagi nelūztu, un iedomājies, tas tiešām strādā. Vēl es pamanīju to, ka man Pc vairs nav twilight, uzliku kačāties, bet tad man internets vilkās.. ieslēgšu tgd kad iešu gulēt. ak jā, vēl lasu krēslas 3. daļu. tiku jau līdz vietai, kur Bella grib zaudēt savu nevainību, bet džekiņš raustās, jo baidās, ka viņš padosies kārdinājumam un meiteni novāks, respektīvi izsūks asinis. šodien es vispār neizgāju ārā no mājas, sapratu, ka ir labi te pat iekšā. Mamma ārdījās, jo paņēmu viņas čības. Bet tad es viņia tās adevu unteicu, lai ieet ebay un nopērk veslu tonnu tā lai vairs nekad nebūtu jākasās par šo tēmu. Vakariņās es pagatavoju saldo, bet man pašai nepatika kā sanāca. garšīgs jau bija ļoti, bet vizuāli vajadzēja sanākt skaistāk. nu krč bija jābūt tādiem apaļiem spilventiņiuem, bet man viņi sanāca kkādās visādās formās, kas man galīgi negāja pie sirds. Vispār es monologā varētu vēl ilgi runāt, bet pieņemu, ka tas pietiesībā nav nemaz tik būtiski, jo es pati sev īstenībā jautāju kā man iet. (sun)

Drošības sajūta.

"Cilvēkam ir simtiem dažādu īpašību, par un pret, bet visu galu galā tāpat izsķir sirds."

[...]

Dzīvot pārsimts mtrus no kapiem ir diezgan aizraujoši, ja draugi Tevi pirms mājās došanās sabiedē ar visādiem baisiem stāstiņiem. Šoreiz kapu stāsts ir mazliet savādāks. Es sēdēju pieturā pie kapiem, runājos par dzīvi vairākas stundas. Ārā pilnmēness, dzests gaiss un neviena oda. Es varēju stāstīt visu, kas uz sirds. Viņš manī klausījās ar tādu uzmanību. Viņa acis tumsā bija tik skumjas, brīžiem likās, ka pat sāpju pilnas, bet vienalga skaistas. Ar katru minūti varēja sajust, kā gaiss paliek vēsāks, bet tas nespēja sabojāt patīkamo gaisotni. Patiesībā tā lēnām kļuva melanholiska, bet tas nevienam no mums netraucēja. Mēs zinājām, ka vienmēr smaidīgajiem arī kādreiz pienāk diena, kad prātu un sirdi nevar kontrolēt pozitīvā maska. Es jutos brīva. Kad nerunājām, klausījāmies klusumā. Pat sēžot pie kapiem, pieturā uz soliņa, likās ka viss ir pārāk mierīgs. Atvieglojoši mierīgs. Šis laikam ir un būs mans mīļākais kapu stāsts ... pat nedzirdētākie spoku stāsti neizjauks to miera sajūtu, kas mani pārņem ik katru dienu ejot mājās.

[...]

- "Anda, nebiedē mani... Tu vienmēr smaidi, tagad Tavs domīgias skatiens mani mazliet uztrauc."
- *Anda no sirds pasmaida, un pieglauž galvu viņa siltajam plecam.*

feels like forever

Es nekad nebūtu domājusi, ka vienas dienas laikā var piedzīvot tik daud emocijas, kā šodien man tas izdevās. No pilnīgas sakāves līdz nu jau apgāztā astotnieka debesīm. Bailes, izmisums... patiesībā, vājprāts gribēja sabojāt visu, kas man ir svarīgs. Tikai viens vārds, kas ļāva prieka vilnim uzšalk, viņš mani apskāva tik stipri, pacēla augstāk par debesīm, viegli noskūpstīja un iečukstēja man ausī "es taču teicu".
Well ... he's better than drugs. I just can't lose. This will be my personal Hollywood's variant, my beginning of ends. Only after time ... a long time.

Stone Sour - Through Glass.

I've got the blues.

Es šobrīd īsti nezinu, ko man darīt. Itkā varātu iet ārā, priecāties, atbildēt uz pielūdzēju zvaniem, izmantot viņus, pabraukāties ar mašīnu vai vienkārši skriet kaisles meklējumos. No otras puses, varbūt tomēr piebremzēt.? Pasēdēt mājās, turpināt apdomāt to, ka drīz viss vienkārši beigsies... vienkārši vairs nekā man nabūs un viss... prom uz visiem laikiem. Kārtējais pretjautājums, varbūt neskumt par to, kas būs rīt un izbaudīt šodienu.? Vai arī labāk jau sagatavoties tam, ka drīz palikšu viena pati. ? Vienkārša pastaiga mani nobeigtu, jo tad domas mani burtiski apēdīs, un šādā suņa laikā neviens ar mani neko negribēs darīt, tā kā arā arī neviens neies. Labi, palikšu zem savas pūkainās segas un gaidīšu, kad kāds man pazvanīs.
Jā, par to pazvanīšanu... tā ir kāda dzīves ironija vai vienkārša sagadīšanās, bet man pielūdzēji zvana tikai tad, kad s esmu jau aizņemta. Vai tas nav smieklīgi.? Laikā, kad es sēdēju glīti saģērbusies, ar lielisku matu sakārtojumu un koķetīgu smaidu neviens pat tā īsti to nepamanīja. Tā es tur viena varēju nosēdēt visu vakaru. Tagad, kad beidzot esmu ar kādu tiešām laimīga, sākas zvanu vētras. Vai arī sēžot ar draudzenēm krogā, saņēmusi matus astē un kad man sejā var pamanīt to, ka iepriekšējā nakts bijusi negulēta, tad es sāku kādam interesēt. Es nezinu, varbūt puišiem patīk tā vienkāršība, vājums un jā... būtībā "nekas".
Tas tā, šī rīta pārdomas.
Kā man vispār iesākusies vasara.? - Patiesībā tā, so so. Sēdēju mājās, sēdēju mājās, sēdēju mājās, aizgāju līdz centram beach uzspēlēt, sēdēju mājās, aizbraucu uz Ogri, sēdēju mājās, kārtīgi nosvinēju savu dzimšanas dienu, sēdēju mājās un atkal sēžu mājās. Vienīgais interesantais bija mana dzimšanas diena. Patiesībā bija ļoti jauki, prieks, ka man ir tādi draugi... tie man ir zelts.
Un jā, šis ieraksts ir tik nožēlojams, cik nožēlojami šobrīd izskatās mani mati, bet par spīti tam es tik un tā uzspiedīšu "publicēt ziņu".

suprise

Es varu derēt, ka pēc pusnakts man būs karstā līnija, bet es neslēgšu telefonu ārā. Man patīk tā sajūta, ka kāds par mani kaut uz īsziņas rakstīšanas vai mana nummura meklēšanas bridī par mani iedomājas. Jā, sliktie laika apstākļi man ir mazliet sabojājuši dienu, bet sajūta, ka tūliņ smaidīšu kā maija saulīte, neļauj justies slikti. Man pat neko nevajag, tikai apziņu, ka kāds par mani atceras. Varbūt mazliet patmīlīgi, bet vienu reizi gadā jau drīkst. Es pat neko nelūdzu. Tikai nepacietīgi gaidu.