otrdiena, 2009. gada 22. septembris

lalalala.

Solījos te ienāt biežāk, bet tas kaut kā nesanāk. Viens no iemesliem ir tāds,ka es šobrīd sēžu nevis pie parasta monitora, bet sēžu 2 metrus nost no plazmas televizora, lai visus mazos burtiņus redzu vismaz maijvaboles, ne skudruvāveres lielumā. - Jā, man nokūpēja monitors, un šī ir vineīgā iespēja kaut kā ieiet internetā (prtotams, ja atskaita biblioteku). Šīs manas nelielās problēmiņas dēļ internetā parādos reizi 24 stundās. Nekas, arī šo nelaimes gadījumiņu spēju aizmirst, un savu dienu piepildīt ar pozitīvām nodarbēm. Piemēram, nu man ir vairāk laika paspēlēt ģitāru, palasīt grāmatas, pavadīt laiku ar Juri un citiem draugiem, apmeklēt tautiņdejas. Ak jā, šogad izdomāju, ka jādejo tautiņdejas. Sākumskolā nepatika, tagad vot lielajiem zirgiem vajag tautiņdančus. Forši, pierunāju kādu druagu sev par pārinieku un aiziet. Tas jau nekas, ka mēs abi tādi alternatīvi cilvēki, viss ir jauki. Vienīgi grūti iedomāties tādu čalīti ar milzu tuneļiem ausīs un tautas tērpā. Jā, es laikam aizmirsu pieminēt, ka tas ir mans bijušais, bet tas tāds sīkums. Viņš jau sen to ir sagremojis, bet es kā vienmēr, bez kompleksiem. Labiņi, ņemot vērā, ka man pie tā TV acis jau kvadrātā, iešu palasīt kādu jauku grāmatu. :) - have a nice day.

pirmdiena, 2009. gada 14. septembris

pieveru acis slinkumam

Melnais caurums mani ēd nost. Man nav neviena raudulīgā ieraksta par skolu, puišiem vai noūzušu nagu. Mans dienas ritms īpaši nav mainījies, tikai tagad vēl ir lielā dzeltenā māja, skola. Nav arī mainījies nekas saistībā ar svētdienām. Esmu tagad atradusi kaut ko savam sirdsmieram. Jā, tas ir tas pats labais cilvēks, kas mani toreiz, jūlijā glāba no pilnīgas degradēšanās. Juris (vai, atklāta ir identitāte) tagad aizpilda daļiņu no manas ikdienas, tas tā, pēdējo divu mēnešu laikā labākais atradums. Spetembris ir iesācies pavisam mierīgs, nekā šokējoša, ja neņem vērā to, ka čigāni bēg prom no Latvijas vai manas dzeltenās kedas atkal zaudē savu košo krāsu uz dubļainajiem toņiem. Bet atgriešoties pie čigāniem. Šodien iegāju mūzikas veikalā, atkal pacilāju tās ģitāriņas, pažēlojos, ka arī gribu, bet tad pamanīju veselu bariņu čigānus. Kamēr pāris tur skatās, mēģina vienu, otru, trešo pastrinšķināt, timēr citi jau noskata pavisam citus labumus. Nekas, ja tur es redzēju patīkamas pagalītes pa ~100 latiem, tad aiziešu uz "Latgalīti" un tagad noprikšu to pašu par 50% lētāk. Tas tā, vairāk vai mazāk par globālajām problēmām vai mierinājumiem.
Skolā man iet jauki, pilns ar mazajiem, tas man nepatīk. Stundas ir daudz un garlaicīgas, man ir jauks 1 gb liels mp3, kurā man salien dziesmas tieši tā, lai man visu darba dienu būtu ko darīt. Pārējo laiku izmantoju tik pat jauki kā to darīju vasarā. Tagad gan es iešu ārā, ar Juri noteikti atkal plānosim, kā glābt Latviju no ekonomiskās krīzes. Viens plāns mums jau bija, braukāt apkārt pa Eiropu un visos auglīgajos laukos iestādīt latvāņu sēklas, tad Latvijā zemkopība pēc kāda laiciņa zels un plauks. Man tomēr tas likās pārāk ļauni, šodien jāizdomā kaut kas cits.
Ak jā, es apsolu, ka labošos un iegriezīšos savā kontā mazliet biežāk, nekā tagad divu nedēļu laikā man tas ir izdevies. :)

Es zinu, ka es atkārtojos, bet viņš teica, ka tā ir MŪSU dziesma - Brick & Lace - Love s wicked.