"Es jau šo visu esmu redzējusi, es zinu, kas notiks, tas ir kā filmā. "
"Jā, jo sākas viss no gala."
"Jā, jo sākas viss no gala."
Iespējams tāpēc man nav nekādu iekšējo sāpīšu, nesaskrien asaras acīs un neeju garās vientuļās pastaigās. Es vienkārši zinu jau kas notiks. Ir jauki būt optimistam, jo man patīk tās šokētās sejas izteiksmes, man patīk noskatīties, kā citi manu asaru vietā sagaida smieklus un smaidu.
Šī nedēļa paskrēja ātri. Visa nedēļa paskrēja skaitot zvaigznes un pārrunājot visus dzīves sīkumus un ne tikai. Ceturtdien vizinājos pa Vecrīgu. Vienīgias, kas varēja izpalikt bija tā policija, kas mūs apstādināja, un lika mums tur sēdēt divas stundas, par to, ka pārbraucām ceļam, kas bija domāts riteņbraucējiem. Galvenais, ka riteņbraucēji NEBRAUC TRIJOS NAKTĪ pa Vecrīgu. Piektdiena bija tieši desmitā piektdiena kopš pēdējās reizes, kad raudāju. Šoreiz sanāca tā pat. Bet saglabājot pašcieņu un nevēloties graut savu stingrā rakstura reputāciju, savaldījos, iedzēru un turpināju vakaru nocopējot divus puišus uzreiz. Vienam vārdu es uzzināju tikai vakara beigās, otrs mani pirms diviem gadiem jau bija noskatījis, tikai es viņu nē. Tagad ir tā pat. Viņš raksta man, bet es iedodu telefonu draudzenai, lai uzraksta kaut ko, vienalga pat ko. Šodien ir jau svētdiena. Tas nozīmē, ka Ropažos ir tāda kā otrā piektdiena. Redzēsim, kas notiks vakarā, kur tas mani aiznesīs.
Šī nedēļa paskrēja ātri. Visa nedēļa paskrēja skaitot zvaigznes un pārrunājot visus dzīves sīkumus un ne tikai. Ceturtdien vizinājos pa Vecrīgu. Vienīgias, kas varēja izpalikt bija tā policija, kas mūs apstādināja, un lika mums tur sēdēt divas stundas, par to, ka pārbraucām ceļam, kas bija domāts riteņbraucējiem. Galvenais, ka riteņbraucēji NEBRAUC TRIJOS NAKTĪ pa Vecrīgu. Piektdiena bija tieši desmitā piektdiena kopš pēdējās reizes, kad raudāju. Šoreiz sanāca tā pat. Bet saglabājot pašcieņu un nevēloties graut savu stingrā rakstura reputāciju, savaldījos, iedzēru un turpināju vakaru nocopējot divus puišus uzreiz. Vienam vārdu es uzzināju tikai vakara beigās, otrs mani pirms diviem gadiem jau bija noskatījis, tikai es viņu nē. Tagad ir tā pat. Viņš raksta man, bet es iedodu telefonu draudzenai, lai uzraksta kaut ko, vienalga pat ko. Šodien ir jau svētdiena. Tas nozīmē, ka Ropažos ir tāda kā otrā piektdiena. Redzēsim, kas notiks vakarā, kur tas mani aiznesīs.
Yesterday is history, tomorrow a mystery, today is a gift.
2 komentāri:
Piedzīvojumi Vecrīgā? :) Hmm, kapēc es neko nezinu? :D
Jāizbauda vien ir pēdējās dienas, jo pavisam drīz jau skola. :(
Tas laikam tāpēc, ka Tu manu skype laikam vairs nezini. :D
- un otrkārt, es nemaz neesmu tā īsti mājās, lai tur pasēdētu. :D
Uzsitīsim klačiņu, kad būšu mājās. Tgd, attā, es atkal prom. :D
Ierakstīt komentāru