isn't it obviuous?

today is a new day

ierakstīt kaut ko sērčerī

Pagājis mēnesis kopš te biju. Vienīgā mēneša atziņa - jāemigrē. Nekas jauns, nekas tik interesants, lai es deldētu, tā jau ļoti nodilušo, tastatūru. Mazās, neciešamās mušiņas kaut kur ir atdzīvojušās un nemitīgi skraida pa monotoru kaut ko meklēdamas. Labāku vietu, siltāku vietu, ēdienu, laimi? - Es neiznu. Es arī kaut ko meklēju. Tik pat neciešami un izmisīgi, kā viņa, mazā mušiņa.

go hard or go home

Tā kā iepriekšejais ieraksts nebija īsti piemērots aprakstam par pēcizstādes ballīti, atlika rakstīt jaunu ierkastu. Ballītei ar izstādi nebija nekāda sakara, bet tas tā. Jēziņ, sen nebija Ropažos bijusi TĀDA pirts. Cilvēki no visām četrām debess pusēm, druagi, paziņas, svešie. Jā, pasākumā valdīja tikai viens noteikums - "go hard or go home!" Lielākā daļa sejas bija aizlējuši diezgan spēcīgi, bet tas netraucēja vairāk vai mazāk pavadīt laiku tiešām jauki. Sajūsminos vēl šodien.
Starpcitu, pēc pāris nedēļām atkārtojam šo pašu.
party time.

"Hybrid beauty"

Man toreiz bija tikko palikuši trīspadsmit gadi. Vai arī vēl, nē, bet tas nav tik būtiski. Viņam toreiz bija 18. Viņš bija un ir sasodīti labs mākslinieks. Viņš zīmē, manuprāt, skaistākos zīmējumus Ropažos. Vispār, puisis uz goda. Nāk no ne pārāk labi situētas ģimenes, bet vienmēr visi pratis pierādīt ar savu darbu. Mūsu mazajā miestiņā, kur viens otra personas kodu var iemācīties no galvas, tā bija maza sensācija. Nevis, kas neredzēts, bet maza sensācija. Tākā viņš bija mans pirmais puisis, tiešām nopietni, tad viņš ar mani bija diezgan labu laiciņu. Pavadīju ar viņu vienu vasaru, gandrīz arī visu rudeni. Punktu tam visam, neiznu, kāpēc, pieliku es. Apnika? Patika nu jau citi puiši? - Es nezinu, es neatceros. Bet tagad es turpinu ... puisis manis dēļ atsāka iet vidusskolā, bija gatavs nakts vidū nākt pie manis 15 kilometrus, atdot savu pēdējo kumosu un solījās rītdienu pārvērst par laimi. Es to visu izmetu. Viņam bija tāda nopietna nepresija. Viņš darīja daudz visādas muļķības, bet tajā es neieslīgšu. Pēc samērā ilga laika mēs atsākām sveicināties, pēc tam arī sarunāties. Gāja laiks un mēs kļuvām labi draugi. Ir jau pagājis ļoti ilgs laiks. Tā kā mani draugi skolu ir beiguši, es savus garlaicības māktos starbrīžus mēdzu pavadīt ar bijušo. Tā nevainīgi, izsmejoties no sirds. Tagad viņam ir jauna draudzene, starpcitu, man laba draudzene. Viņš pats reiz man teica, ka ir neizsakāmi laimīgs. Bet ne par to... Piektdien viņam bija izstāde, viņa pirmā izstāde, viņa superideālo darbu izstāde. Es protams biju VIP. Es zināju, ka katram no viņa darbiem ir vesels stāsts. Gaidīju pāris stundas, lai beidzot viņam būtu brīvāks laiks un viņš man par saviem darbiem izstāstītu. Viņš bija arī lūdzis, lai pagaidu. Nonācām pie darba "mīlas trīsstūris". Tā kā darbi viņam bija ļoti apstrakti, nesapratu teju nevienu, līdz viņš neizskaidroja. Zīmējumā bija saskatāma trīsstūrī ieslodzīta sirds, ar diviem caurumiem, un vēl divām mazākām sirdīm. Tā viena sirds ir mana, otra, Baibas. Jā, manai sirdij vēl joprojām tur esot vieta.

im so fucking confused.
Es neko neatbildēju, stulbi smaidīju. Ar šo visu es gribēju pateikt, ka laikam ir lietas un jūtas, kas tik ātri nemainās, nepazūd. Arī smaidot rītdienai pretī, atmiņas ir spēcīgākas. Bļāviens, man toreiz bija TRĪSPADSMIT, kā kaut kas tāds vēl var saglabāties? confused.