railroad

Kājās un dibens bezgalīgi sāp, bet tas jau nekas. Forši ar riteni nobraukt 30 km. Patīkami ar draudzeni pa ceļam papļāpāt, izvēdināt galvu un arī izbaudīt silto laiku. Patiesībā bija laiks savest sevi kārtībā, vismaz ārēji. Šodien es biju uzvilkusi smaidu. Tādā supersaulainā dienā būtu grēks besīties. Savukārt cilvēki visapkārt ir pamodušies kā lāči no ziemas miega. Tik daudz riteņbraucēji, tik daudz skrituļotāji un visvairāk protams satiku tos, kas pārvietojās ar kājiņām. Tā virspusēji skatoties mana diena pagāja pozitīvi. Un kā zempusīgi.? - Ehh, varu tikai nopūsties. Man pieder tik daudz, bet tajā pašā laikā nekas. Bet par to es negribu runāt. Drīzāk es lepojos ar sevi, nobraucu tādu gabalu un vēl jo projām esmu starp dzīvajiem. Savukārt visdīvainākais man likās tas, ka atrodoties uz dzelzceļa sliedēm (tās atrodas kādus 7 km no Ropažu centra), jutos kā mājās. Bija tāda sajūta, ka ja es ietu pa sliedēm es nonāktu mājās. Es šoreiz nedomāju mājas kā tādas, bet to vietu, kur es justos vislabāk. Es domāju, ka tas arī būs mans nākamais piedzīvojums, es iešu pa dzelzceļa sliedēm un meklēšu mājas, sirdsmieru.

Zaļi Bērzi.

Kā viena vakara laikā var tik krasi pazaudēt optimismu. Mani prātojumi ir tik daudz un tik dažādi, ka spēju sev dienu sabojāt vai uzlabot vienā acumirklī. C'mon, es tikai čīkstu, čīkstu un atkal čīkstu. Es neko nespēju pieņemt tā kā tas ir. Cik ilgi es vēl jutīšos kā kaut kāda smirdīga emo.? Dusma pašai uz sevi. Man jau ir apnicis, ka 3 mēnešu garumā nav bijis neviens, kas man būtu pateicis to, ka mans viedoklis ir garām. Miss it.
Man jau sāk apnikt mans dzīvesveids. Liekas, ka visu laiku krītu kādā bedrē.Visu laiku kāds pavelk atpakaļ, bet es tik un tā krītu. Es pat vairs nejūtu, cik bedre ir dziļa.Tiš, jūs, stulbās īmō domas. !
Acis, galva un viss pārējais jau sāp. Gud nait. Cerams, kamēr gulēšu manā galviņā laiks skaidrosies un nožēlojamā īmō smaka izzudīs.

The Red Jumpsuit Appartus - Face Down.

Prieciņš +

Beidzot es jūtu ĪSTU pavasari. Nē, drīzāk sajūta, ka būtu tāda aukstāka vasaras diena. Pavasaris ir mani pārņēmis. Es šodien jūtos tiešām kolosāli. Izrauties no pierastajiem Ropažiem bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Labi, labi pastāstīšu savu mazo piedzīvojumiņu. Varbūt pat tas nav nemaz tik interesanti, bet nu rakstu galvenokārt priekš sevis, savas pozitīvās atmiņu mājiņas.

Tāā, piecēlos ar domu, ka šodien vajag izdarīt kaut ko savādāku kā ierasts. Tad man radās spožā ideja ar riteni braukt uz Tumšupi. Tā nemaz nav tālu no manis, no manas mājās apmēram 8 km. Satiku kādu draudzeni. Tāds prieks bija viņu satikt. Tik pozitīvs cilvēks. Viņa neiznu kāpēc, man atgādina kādu dziesmiņu, kurā skan vārdi - we walk, and we talk, we dont have no time to stop that day, that day was a wonderful day. Bet ar to mana jaukā diena nebeidzās. Kādu daļu savu laiku pavadīju arī ar kādu man labu, 2metrīgu, un visā visumā superīgu draugu. Godīgi sakot nekas īpašs jau nenotika, man vienkāŗsi ir liels prieks, ka izrāvos no stulbās rutīnas, aizbraucu nedomājot uz vietu, kas ir īstenībā man nepatīkama. Bet kopš šodienas neuzskatīšu viņu par tādu. Patiesībā man jau vaigi sāp no smaidīšanas. Beidzot es savu laiku pavadīju lietderīgi un neīgņojos. Vispār, vakars vēl nav beidzies. Jāiet šovakar ārā. Man tik ļoti labs garastāvoklis, ka nespēju nosēdēt uz vietas. Jūtu arī to, ka atnākot mājās atkal rodas brīvi, neaizpildīti brīži, kuros iedoājos kaut ko tādu, par ko var rasties melnie. Baigi sarežģīti man ar sevi. Netieku galā. Lai gan tas šobrīd nav svarīgi, man gastāvoklis ir nevis mīnusos bet tiktiešām plusos. Smaidu kā saulīte, kas šodien spīdēja.

Matt White - Best Days.mp3 - dziesmiņa, kas manu dienu padara vēl gaišāku. [:

la la la life goes full circle

1:0, sliktais garastāvoklis ir pievarējis labo. Kaut ko bezfilmā gruzos, īgņojos, budzējos. Pats labumiņš, ka bez iemesla. Šodien aprit 3 mēnešu jubileja kopš eju dēlī. Pārāk daudz laika sev. Es jau varētu savu bīvo laiku veltīt kādam hobijam, bet tas ir pārāk nogurdinoši. Ak nē, es čīkstu kā vecas, neieļļotas durvis. Damn.
Pēc vakardienas trakuma vajadzēja izvēdināt galvu. Uzvilku zaļus, puķainus brunčus, zaļus gumijniekus un devos uz savu šķūnīti. Noslaucīju no sava dzltenā zvēra putekļus un minos uz veikalu pēc saldējuma. Vismaz tas palīdz grūtos brīžos. Satiku tik daudz cilvēkus no vakardienas pirts. Tas jau nav nekas īpašs, bet smieklīgākais bija tas, ka visi, ko satiku bija, kā lai saka, izdirsti. (ohō, manā blogā parādās pirmais sliktais vārdiņš) Nopirku saldējumu, apbraukāju Ropažu centru un devos mājās. Prātoju visu laiku par to, ka, ja man būtu iespēja atgriezties pagātnē, kuru no saviem pozitīvajiem piedzīvojumiem izvēlētos. Izprātoju to, ka neko ipašu nemaz negribu. Tikai laiku, kad es satiku kādu jaunu draugu. To laiku, kad šis draugs pasmaidīja un teica: "Vismaz ir kāds, izņemot mani, kurš saprot, kas ir labas multenes.!"

Vismaz priecājos par to, ka pēc stundas jau no Anglijas būs atlidojusi kāda īpaša meitene. Kad viņa atbrauc, beidzas visi strīdi, visi atkal ir kā liela ģimene.Tā ir jābūt arī šoreiz. Nākamās 15 dienas viņa ar savu smaidu panāks to, ka mēs visi sapratīsim, cik svarīgi viens otram esam un, ka nedrīkst būt strīdi dēļ kaut kā tāda, ko rīt atkal aizmirsīsim.

mirkļa emocija

Beidzot ir sācies aprīlis. Tātad, līdz skolas beigām vēl tikai divi raibi mēneši. Ar to arī es visus šodien aosveicu. Kāds jociņš vēl derētu, bet nu šovakar man nav ieslēdzies tāds režīms, lai kaut ko smieklīgu no sevis izceptu. Toties es negribēju tarkšķēt par to. Es tikai gribēju izklāstīt to, ar ko šodien lepojos.

• Es beidzot pabeidzu referātu;
• Es atkal sāku runāt ar sen nedzirdētu draugu;
  
• Es nebaidījos jaukam, bet gandrīz nepazīstamam cilvēkam pateikt daudz, ko domāju.
  

Bet visvairāk mani baksta domas par manu sapni. Tas likās tik īsts, bet pamostoties tik neaizsniedzams. Tas bija viens liels patīkamo brīžu apopojums, viss kas manā zemapziņā bija krājies jau labu laiciņu. Nē, tā neskaitās bezjēdzīga čīkstēšana. Tie ir sapņi, kuri nav piepildīti, bet reiz tādi ir bijuiši. Vai vispār drīkst vēlēties to, kas jau reiz ir bijis piepildīts.? Lai vai kā rīt ir tā diena, kad es beidzot tā konkarētāk varēšu saprast, kur ir mana īstā vieta. Vismaz pašlaik. Ar nepacietību gaidu rītdienu.

P.S. Mans rīts sākās negatīvi, lietus, slapjas drēbes, slapjš dibens, bet vēlāk viss kļuva tik saulains. Šobrīd es ar saulainu smaidu iešu gulēt, jo atkal man ir iemesls pasmaidīt. :)

"EU, VECĪT, IR TAČU APRĪLIS.! VISS LABĀKAIS IR VĒL TIKAI PRIEKŠĀ.!"