mirkļa emocija

Beidzot ir sācies aprīlis. Tātad, līdz skolas beigām vēl tikai divi raibi mēneši. Ar to arī es visus šodien aosveicu. Kāds jociņš vēl derētu, bet nu šovakar man nav ieslēdzies tāds režīms, lai kaut ko smieklīgu no sevis izceptu. Toties es negribēju tarkšķēt par to. Es tikai gribēju izklāstīt to, ar ko šodien lepojos.

• Es beidzot pabeidzu referātu;
• Es atkal sāku runāt ar sen nedzirdētu draugu;
  
• Es nebaidījos jaukam, bet gandrīz nepazīstamam cilvēkam pateikt daudz, ko domāju.
  

Bet visvairāk mani baksta domas par manu sapni. Tas likās tik īsts, bet pamostoties tik neaizsniedzams. Tas bija viens liels patīkamo brīžu apopojums, viss kas manā zemapziņā bija krājies jau labu laiciņu. Nē, tā neskaitās bezjēdzīga čīkstēšana. Tie ir sapņi, kuri nav piepildīti, bet reiz tādi ir bijuiši. Vai vispār drīkst vēlēties to, kas jau reiz ir bijis piepildīts.? Lai vai kā rīt ir tā diena, kad es beidzot tā konkarētāk varēšu saprast, kur ir mana īstā vieta. Vismaz pašlaik. Ar nepacietību gaidu rītdienu.

P.S. Mans rīts sākās negatīvi, lietus, slapjas drēbes, slapjš dibens, bet vēlāk viss kļuva tik saulains. Šobrīd es ar saulainu smaidu iešu gulēt, jo atkal man ir iemesls pasmaidīt. :)

"EU, VECĪT, IR TAČU APRĪLIS.! VISS LABĀKAIS IR VĒL TIKAI PRIEKŠĀ.!"