blablablah is right behind u.

Vispār jau vareni stilīga ir Vaiņode. Tāda sajūta, ka tai vietai tuvumā nebūtu pilnīgi nekādas civilizācijas. Es domāju, ka Vaiņodes veikaliņā (~2o m2 lielā) gadus piecus nav bijis tik lieli ienākumi. Tiešām graujoša bodīte. Tajā būdiņā mani sakārdināja tādi milzīgi cepumi. Protams, man jāsāk dialogs ar pārdevēju:

Es - Man lūdzu vieno to cepumu pa 16 santīmiem.!
Viņa - Poržiku.?
Es - Nu nē, to lielo cepumu.!
Viņa - Vienu poržiku.?
Es - NU NĒ, MAN LŪDZU VIENU TO LIELO, DZELTENO CEPUMU, KAS MAKSĀ 16 SANTĪMUS.
Viņa - Te nav nav neviena cepuma, bet ja gribi kaut ko tādu, es iesaku paņemt poržiku, tas ir ļoti garšīgs un atgādina cepumu.

Un tad es beidzot sapratu, ka šajā vietā cepumus vairs nesauc par cepumiem, bet par PORŽIEKIEM. + No pārdevējas grūti ko saprast, jo viņa bija krievu tautības plus vēl ar kurzemes akcentu. Viņas poržiks izklausījās pēc - Pjoržjāāķ. Vai vismaz kaut kā tā.

[...]

Koncerts noritēja ļoti labi. Man pat beigās jau apnika dziedāt. Klausītāji arī bija ļoti daudz, kādas desmit omes, nokurām droši vien piecas bija puskurlas. Starpcitu, es sapratu to, ka esmu uzvilkusi melnus svārkus un baltu blūzi. Pēdējo reizi es tā izskatījos savas pirmās klases pirmajā septembrī. Jūtos vareni. Pēc koncerta mums parādīja kaut kādus graustus. Itkā kaut kādus padomju savienības armijas krāmus. Tā kā mani tas īsit neinteresē, neko nemāku stāstīt. Vēsture nav mana stiprā puse. Vismaz no nelielās ekskursijas bija kāds prieciņš. Varēju visu ko foršu noknipsēt. Vēlāk sākās disene. Rofl ... kaut ko tik nožēlojamu redzēju pirmo reizi. Pārdesmit piektklasnieku, sestklasnieku. Vēl mazāk septītklasnieku, astotklasnieku un devītklasnieku. Nevarēju sagaidīt mirkli, kad varēsim doties mājās. Tādi kā pasākuma vadītāji jeb DJ bija Vaiņodes vidusskolas 11. klases puiši. Man viņu no sākuma bija žēl.

[...]

Ap pusdeviņeim vakarā jau iekarsām, nē nopietni, vienā momentā parādījās jautrība, vesels bars cilvēku. Aizdomīgi... bet man bija vienalga. Ārā elpojot svaigu gaisu jeb cigarešu dūmus, iepazinos ar Vaiņodniekiem. Tīri sakarīgi džekiņi vispār. Aizpļāpājāmeis tik tālu, ka viņeim ir sava grupa. Iespaidīgi... tādas fīčas pat nav Ropažos. Diemžēl līdz mājām bij labs gabaliņš (270km), un mums jau bija jābrauc mājās ap desmitiem vakarā. Bij jāatvadās no vietējiem un jākratās mājās. Es pat biju aizmirsusi, ka biju tur viena no vecākajām. ES TAČ SAPAZINOS AR GRUPU - A Day Without Break. - Mēēēdžik.

[...]

Mājupceļš bija pilns smieklu. Ar Aneti noskatījāmies visas Charlie The Unicorn daļas kaut kādas 3 reizes. Smējāmies par tiem vājprātiem pusi ceļa. Skolotājas domāja, ka mēs esam pārdzērušas jēgu. Bet kā var nesmieties par Charlie The Unicorn.?!
Mājās biju mazliet pirms diviem naktī un tad gāju čučiņāt.
Toties bija vismaz kāds secinājums - Es labāk pārdotu narkotikas nekā ietu dzīvot uz tādu vietu kā Vaiņode. Īpaša vietiņa.

Bet visā visumā man ļoti patika.
A DAY WITHOUT BREAK - LIETUS NAKTĪ.MP3 (click here) - mana jaunā mīlestībiņa no latviešu dziemām.