railroad

Kājās un dibens bezgalīgi sāp, bet tas jau nekas. Forši ar riteni nobraukt 30 km. Patīkami ar draudzeni pa ceļam papļāpāt, izvēdināt galvu un arī izbaudīt silto laiku. Patiesībā bija laiks savest sevi kārtībā, vismaz ārēji. Šodien es biju uzvilkusi smaidu. Tādā supersaulainā dienā būtu grēks besīties. Savukārt cilvēki visapkārt ir pamodušies kā lāči no ziemas miega. Tik daudz riteņbraucēji, tik daudz skrituļotāji un visvairāk protams satiku tos, kas pārvietojās ar kājiņām. Tā virspusēji skatoties mana diena pagāja pozitīvi. Un kā zempusīgi.? - Ehh, varu tikai nopūsties. Man pieder tik daudz, bet tajā pašā laikā nekas. Bet par to es negribu runāt. Drīzāk es lepojos ar sevi, nobraucu tādu gabalu un vēl jo projām esmu starp dzīvajiem. Savukārt visdīvainākais man likās tas, ka atrodoties uz dzelzceļa sliedēm (tās atrodas kādus 7 km no Ropažu centra), jutos kā mājās. Bija tāda sajūta, ka ja es ietu pa sliedēm es nonāktu mājās. Es šoreiz nedomāju mājas kā tādas, bet to vietu, kur es justos vislabāk. Es domāju, ka tas arī būs mans nākamais piedzīvojums, es iešu pa dzelzceļa sliedēm un meklēšu mājas, sirdsmieru.