svētdiena, 2009. gada 5. aprīlis

Zaļi Bērzi.

Kā viena vakara laikā var tik krasi pazaudēt optimismu. Mani prātojumi ir tik daudz un tik dažādi, ka spēju sev dienu sabojāt vai uzlabot vienā acumirklī. C'mon, es tikai čīkstu, čīkstu un atkal čīkstu. Es neko nespēju pieņemt tā kā tas ir. Cik ilgi es vēl jutīšos kā kaut kāda smirdīga emo.? Dusma pašai uz sevi. Man jau ir apnicis, ka 3 mēnešu garumā nav bijis neviens, kas man būtu pateicis to, ka mans viedoklis ir garām. Miss it.
Man jau sāk apnikt mans dzīvesveids. Liekas, ka visu laiku krītu kādā bedrē.Visu laiku kāds pavelk atpakaļ, bet es tik un tā krītu. Es pat vairs nejūtu, cik bedre ir dziļa.Tiš, jūs, stulbās īmō domas. !
Acis, galva un viss pārējais jau sāp. Gud nait. Cerams, kamēr gulēšu manā galviņā laiks skaidrosies un nožēlojamā īmō smaka izzudīs.

The Red Jumpsuit Appartus - Face Down.

1 komentāri:

Princese teica...

Mana mazā, viss jāsāk jauna dzīve, tiš emo domas, jādzīvo pozitīvi. Nav jau nemaz tik ļauni kā iztēlojiies, un man ir taisnība. :))*