booring

Es esmu dzīva. Jā, sen neesmu te bijusi. - shame on me.

"Es nerakstu, jo man nenotiek nekas interesants. Rakstu tikai par puišiem un par katru kā pat savu mūža mīlsetību, pfff, nasing spešal."

Jajaja. Tieši tā, man te iet kā pa meksikāņu seriālu. ā nē, ir kaut kas jauns - aizbrauca mani draugi atpakaļ uz UK, un atkal sākas lielā garlaicība. - Vai nav aizraujoši.?
Tā nav depresija, tikai neliels apnikums. Okey, šodien ir tie ķirbjusvētki, iešu paskatīties ārā uz tiem mazajiem diedelētājiem.

BLINK 182 - ALWAYS.MP3

laimes hormoniņi

12:00, zvans no briesmīgās ģeogrāfijas. Eju pusdienot. Patiesībā gribēju savu jauko pusdienlaika kompāniju nevis ēst. Nopirku mazo trauciņu ar biešu - pupiņu salātiem (starpcitu, tikai nesen atklāju, ka man viņi garšo). Nositu visas 20 minūtes skolas garāko puišu kompānijā. Patiesībā, visu starpbrīdi dzinām kaut kādu hijņu par pasaules karti, kas ir tieši pie pusdiengaldiņa. Tur ir tāda vieta "Andaman is". Aģiks teica, ka vajadzēja būt "Anda is man." - Tas viss ir sīkums.
Noeju gar skolas, vienmēr pozitīvi noskaņoto, direktori, tizli pasmaidīju un devos pa vecajām skolas kāpnēm uz izredzēto otro stāvu, kur man bija paredzēta vēl viena ģeogrāfija.
"Re, kur viņa jau nāk", gandrīz sinhroni izteicās Olga un Olafs. Es mazliet apmulsu no tādas pēkšņas vēlmes pēc manas sabiedrības dienā, kad iskatos pēc pilnīga sūda. UN TAD ... es ieraudzīju savu labāko draugu sēžam skolas gaitenī, smaidīdamu kā maija saulīti. Es sev iepriekš jau biju apsolījusi, ka neraudāšu, tas tā kā nav man raksturīgi, taču es neizturēju. Asaras bira kā pogas, apmetos savam Artūram ap kaklu. Viņš beidzot ir mājās (lieki piebilst, ka viņš jau kādu laiciņu dzīvo Uk). Patiesībā es pat tagad vēl īsti nezinu, kur lai liekos. Jā, viņš man ir tik dārgs draugs. Mans kaimiņš, mans Artūrs, mans saulstariņš, mans ehh ... labākais draugs.
Šodien esmu laimīga, tiešām no visas sirds laimīga. Man ir viss, nav pat vairs par ko tā no sirds cīnīties. - Man pat ir monitors.

If silence keeps you,
I will break it for you.

hey, i'm in love

Rakstu vēl jo projām pie sava 6 monitoru lielā TV un cenšos kaut ko uzrakstīt, kamēr acis vēl nav kvadrātā. Man iet labi un slikti. Nepatīk tas, kas notiek aiz mana loga. Koki sāk izskatīties pēc mazo meiteņu batikotajiem krekliem. Zāle jau sāk līdzināties kūlai un pēdējās nedēļas pat debesis ir savilkušās lielos, pelēkos kamolos. Ar nepacietību gaidu atvasaru. Neskatoties uz sliktajiem laikapstākļiem, pēdējajās 10 dienās paspēju ļoti daudz ko izdarīt. Piemēran, biju vietējajā rallijkrosa nometnē, pirmo reizi dzēru "Konverses" alu, lasīju grāmatas, piedalījos orientēšanās sacensībās, apmeklēju visas tautiņdeju nodarbības, iemācījos ļoti daudz akordus no galvas (progress), no ienākošajiem zvaniem sakrāju 76 santīmu lielu bonusu (jā, man patīk šī BiFri ekstra), spēlēju ruleti garāžiņā, nosēdēju pie draudznes viņas lesusskapim līdzīgajā dzīvoklī līdz skolai, uzzimēju vinniju pūku un iesvētīju mūsu* dārziņu ar gaļas cepšanu un aliņiem.

* - Mūsu, jo mēs viens draugu bariņš, beidzot sarunājām sev dārziņu ar tavernu un vēl visādiem labumiem, lai ir kur kopīgi patusēties bez mentu piesiešanās vai soliņu trūkumiem.
Bla bla blah, atkal runāju par savu padarīto. Iespējams tas nav tā nav tā pati interesantākā lasāmviela, bet man patīk pašai atcerēties visu jauko un pozitīvo, kas ar mani noticis. Tas laikam liecina to, ka man patīk peldēties pa savām skaistajām atmiņām.
Vakar man iztica tik jaukus vārdus, tā silti ap sirdi palika. Jura labākais draugs izteica visjaukākos vārdus visas nedēļas garumā. - "Andiņ, zini, Jurim patiesībā baigi paveicies. Tu esi nevis kā stingrā sieva ar mīklas rulli rokās vai čīkstule, kurai vienmēr kas sāp. Starp mums tu esi viena no pāris meitenēm, bet brīžiem tas aizmirstas, Tu esi savējā, kā lai saka, čoms, kas vienmēr ir gatava iesaistīties diskusijā ne tikai par veikaliem un dārza iekārtošanu, bet arī par mašīnām, hokeju un skrūvgriežu izmēriem. Ai, zini, ne tikai par diskusiju neiet runa, vispārīgi. Labi, neskaties uz mani tā, Tu saprati, ka esi mūsējā, meiča uz goda." - precīzi vārds vārdā nepateicu, bet tā pati doma bija tik jauka, ka es tiešām sajutos īpaši.
Ehh, man jau atkal sāk sāpēt acis no tās tuvās sēdēšanas pie televizora. Monitoru laikam pirmdien, beidzot, aizvedīšu uz remontiņu. Bet no otras puses, man patīk visas tās pozitīvās nodarbes, ko izdaru tajā laikā, kad parasti sēdēju internetā. - Jauku vakaru un arī pāris turpmākās dienas, līdz atkal būšu te un to novēlēšu. :)

no it won't ever stop
my hands are in the air
yes I'm in love

lalalala.

Solījos te ienāt biežāk, bet tas kaut kā nesanāk. Viens no iemesliem ir tāds,ka es šobrīd sēžu nevis pie parasta monitora, bet sēžu 2 metrus nost no plazmas televizora, lai visus mazos burtiņus redzu vismaz maijvaboles, ne skudruvāveres lielumā. - Jā, man nokūpēja monitors, un šī ir vineīgā iespēja kaut kā ieiet internetā (prtotams, ja atskaita biblioteku). Šīs manas nelielās problēmiņas dēļ internetā parādos reizi 24 stundās. Nekas, arī šo nelaimes gadījumiņu spēju aizmirst, un savu dienu piepildīt ar pozitīvām nodarbēm. Piemēram, nu man ir vairāk laika paspēlēt ģitāru, palasīt grāmatas, pavadīt laiku ar Juri un citiem draugiem, apmeklēt tautiņdejas. Ak jā, šogad izdomāju, ka jādejo tautiņdejas. Sākumskolā nepatika, tagad vot lielajiem zirgiem vajag tautiņdančus. Forši, pierunāju kādu druagu sev par pārinieku un aiziet. Tas jau nekas, ka mēs abi tādi alternatīvi cilvēki, viss ir jauki. Vienīgi grūti iedomāties tādu čalīti ar milzu tuneļiem ausīs un tautas tērpā. Jā, es laikam aizmirsu pieminēt, ka tas ir mans bijušais, bet tas tāds sīkums. Viņš jau sen to ir sagremojis, bet es kā vienmēr, bez kompleksiem. Labiņi, ņemot vērā, ka man pie tā TV acis jau kvadrātā, iešu palasīt kādu jauku grāmatu. :) - have a nice day.

pieveru acis slinkumam

Melnais caurums mani ēd nost. Man nav neviena raudulīgā ieraksta par skolu, puišiem vai noūzušu nagu. Mans dienas ritms īpaši nav mainījies, tikai tagad vēl ir lielā dzeltenā māja, skola. Nav arī mainījies nekas saistībā ar svētdienām. Esmu tagad atradusi kaut ko savam sirdsmieram. Jā, tas ir tas pats labais cilvēks, kas mani toreiz, jūlijā glāba no pilnīgas degradēšanās. Juris (vai, atklāta ir identitāte) tagad aizpilda daļiņu no manas ikdienas, tas tā, pēdējo divu mēnešu laikā labākais atradums. Spetembris ir iesācies pavisam mierīgs, nekā šokējoša, ja neņem vērā to, ka čigāni bēg prom no Latvijas vai manas dzeltenās kedas atkal zaudē savu košo krāsu uz dubļainajiem toņiem. Bet atgriešoties pie čigāniem. Šodien iegāju mūzikas veikalā, atkal pacilāju tās ģitāriņas, pažēlojos, ka arī gribu, bet tad pamanīju veselu bariņu čigānus. Kamēr pāris tur skatās, mēģina vienu, otru, trešo pastrinšķināt, timēr citi jau noskata pavisam citus labumus. Nekas, ja tur es redzēju patīkamas pagalītes pa ~100 latiem, tad aiziešu uz "Latgalīti" un tagad noprikšu to pašu par 50% lētāk. Tas tā, vairāk vai mazāk par globālajām problēmām vai mierinājumiem.
Skolā man iet jauki, pilns ar mazajiem, tas man nepatīk. Stundas ir daudz un garlaicīgas, man ir jauks 1 gb liels mp3, kurā man salien dziesmas tieši tā, lai man visu darba dienu būtu ko darīt. Pārējo laiku izmantoju tik pat jauki kā to darīju vasarā. Tagad gan es iešu ārā, ar Juri noteikti atkal plānosim, kā glābt Latviju no ekonomiskās krīzes. Viens plāns mums jau bija, braukāt apkārt pa Eiropu un visos auglīgajos laukos iestādīt latvāņu sēklas, tad Latvijā zemkopība pēc kāda laiciņa zels un plauks. Man tomēr tas likās pārāk ļauni, šodien jāizdomā kaut kas cits.
Ak jā, es apsolu, ka labošos un iegriezīšos savā kontā mazliet biežāk, nekā tagad divu nedēļu laikā man tas ir izdevies. :)

Es zinu, ka es atkārtojos, bet viņš teica, ka tā ir MŪSU dziesma - Brick & Lace - Love s wicked.