give me a reason to fall in love

Viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. - Mans šīsdienas labākā atziņa. Nekādas jēgas to visu nav spilgtiem stāstiem papildināt, jo tie drīzāk bija ironiski ne spilgti. Manam laimes hormonu līmenim šodien ir svētki, jo tas tiešām ir augsts. Protams es zinu, ka var būt labāks, bet samierinos ar to pašu, šodien. Otra, bet ne mazāk svarīgā atziņa bija - Super Neto rocks ass. Nopietni, tur var nopirkt tik stilīgas un nedārgas apenes.

Man ir ļoti labs garastāvoklis. - Tas nenotiek bieži, tāpēc bija noteikti šeit jāpierkasta. Pats galvenais, ka vienam smaidam nevajag daudz.
lalalalalala. Lil Wayne - Something You Forgot.
(starpcitu, man šāda veida dziesmas besī, bet nu šī bija liels izņēmums)

Patīkamas Lietiņas

Ir forši gatavot bez elektrības. Brokastis sveču gaismā. To es pārbaudīju šīs dienas mājturības stundā. Nekas, vismaz kādi jauni piedzīvojumi pelēkajā skolas dienā. Visas pārējās skolas lietiņas bija garlaicīgas. Nekas tik ievērojams, dēļ kā es tgd gribētu deldēt klaviatūru. Toties pēcpusdiena bija super. Ejot mājās debesis bija tik tumšas un drēgnas, ka tūliņ varētu sākt līt. No skolas līdz mājām man ir 13 minūšu gājiens. Nepamanīju, kā laiks pagāja. Iegāju savā istabā, nometu savu gudrībām piebāzto somu, apēdu pāris sviestmaizītes un gāju ārā. Debesis... ahh, pēkšņi viņas bija kļuvušas zilas, zilas.. pāris balti gubu mākonīši un saule. Neiznu kā tik ātri var laiks mainīties, bet man nekas nebija pretī. Šodien bija īstā diena, kad ņemt savu ziepju trauciņu līdzi un noknipsēt visu skaisto, kas tā priecēja man acis. Tik daudz vietas izstaigāju, tik dauz vārdus izrunāju ar draudznēm, kas izlēma skaisto pēcpusdienu pavadīt ar mani. Tik daudz prieka par to, ka nāk jau vasara. Tik daudz patīkamu brīžu, ko atcerējāmies. Šodien arī nospreidu to, ka šonedēļ jāvelk divritenis ārā no šķūnīša. Draugi jau minās pa Ropažu centru. Man arī gribas. Ar nepacietību gaidu to, kad sniegs pazudīs no mana redzes loka pavisam. Pavasara dziesmiņas man skan galvā. Pagājušā pavasara. Gan jau tas nav uz sliktu. [:

House Of Memories

Tā kā šodien es kā sēne sēdēju mājās, bija laiks, ko varēju veltīt sev un saviem prātojumiem. Es izprātoju to, ka man ir pašai sava atmiņu mājiņa. Es viņā pavadu tik daudz sava brīvā laika. Pamati tai ir no piepildītajiem sapņiem. Sienas ir visas manas pozitīvās atmiņas, viss par ko jebkad esmu smaidījusi, raudājusi un prātā sev nemitīgi atkārtojuisi. Jā, sienas ir mana mīļākā daļa. Tās ir tik daudzos un dažādos pasteļu toņos. Tas ir tas ar ko lepojos. Jumts ir nepiepildītie sapņi. Atzīšos, dažreiz tas laiž garām mitrumu, bet neko padarīt. Tā jau ir ar tiem sapņiem, citiem ir lemts piepildīties, citiem nav. Logi ir lieli, gaiši un pilni ar mazām, mirguļojošām zvaigznītēm, un katra zvaigznīte ir man kāds mīļš cilvēks. Protams, citas mirdz vairāk, citas mazāk. Bet tas nav tik svarīgi. Svarīgākais ir tas, ka viņas ir. Viņas piederas pie manas mājiņas. Durvis ir mazas, baltas pa tām iekšā tiek tikai retais. To, kas atrodas manā mājiņā zin tikai daži, tie kuriem ir izdevies atslēgt mazās durtiņas. Toties tas, kas atrodas iekšā, lai paliek noslēpums. Teikšu tikai vienu, tur ir ļoti gaišs. Tas, kurš tiek iekšā, tiek saudzēts. Bet tas jau tikai tā, pārāk izskaistināti. Godīgi sakot es priecājos par to, ka man ir manas uzticības personas, jaukās atmiņas, neizsapņotie sapņi un viss pārējais. Ne katram ir kaut kas tāds, un ar to es lepojos. Man vienalga ko saka citi, galvenais, ka es pati zinu, kas es esmu. :)
Kas jauns.? - Es pamanīju, ka man atkal paveras plašs iespēju loks. Lai spētu izklausīties vēl nesaprotamāk - es gribu redzēt sava seriāla turpinājumu. :)

Meiko - Reasons To Love You.

laime pilnīga

Man ir tā laime piedalīties septiņgadīgo ballītē. Es esmu pārlaimīga. Tas ir tieši tas, ko vēlējos visu laiku. - Jā, mana brāļa astotā dzimšanas dienas ballīte. Bet vislabāk man patīk viens džekiņš. Es viņam jautāju: "Hēēy, kā Tevi sauc.?" Viņš: "Pīters Pārkers." Nu neko, man likās tāds dīvains vārds uzvārds. Pēc kāda brītiņa prasu sīkajam brālim: "Kā viņu tur īsti sauc.?" Brālis: "Āris Raitis". Tad es biju mazlie apstulbusi, jo mazais blondīnītis man teica, ka viņu sauc Pīters. Labi, viņam ir tikai 6 (laikam) gadi. Tas nebūtu aizdomīgi, ja jautātu vēlreiz to kā viņu sauc. Viņš atkal man mēģina ieskaidrot, ka ir Pīters Pārkers. Tad viņa mamma man pienāca klāt un teica: "Viņam ļoti patīk Zirnekļcilvēks, un viņš izdomāja, ka viņu sauc Pīters Pārkers, viņš saka, ka viņa vecais vārds ir Āris Raitis, bet tas viņam nepatīk. Sauc viņu par Pīteru, tad viņš atsauksies." Tajā brīdī es sirsnīgi smējos. Kā es varēju aizmirst, ka Pīters Pārkers ir no Zirnekļcilvēka.?! Hehē.

Šobrīd baļļuks sit vēl augstu vilni. Vienīgais, ko es gribu, lai neviens nepamana to, ka esmu izlīdusi no savas istabas un sēžu pie PC, jo tad mani ruastīs aiz visām četrām un liks iet spēlēt sunīšus vai sazin vēl ko.
Toties man ir savs vakara plāns.

1. Ignorēšu to sabiedrību, kas ir īsāki par 1,30 m;
2. Klusiņām noiešu pēc čipsiem;
3. Noskatīšos Kyle XY 3. sezonas pēdējās sērijas, kas pieejamas torrentos;
   
4. Klusiņām (again) izgaisīšu. Tas ir, iešu ārā.
   

Runājot par savu garīgo pasaulīti, mans prāts laikam zin, ko grib. Nu labi, vismaz to, ko negrib. Patiesībā viss nemaz nav tik slikti kā man sākumā likās. Dzīve taču ir skaista. Lai gan ārā ir slapjdraņķis, man pa galvu tikai labās domas. Laikapstākļi fiziski, garīgi un morāli nespēj šodien iespaidot manu garastāvokli. Prieciņš.
sī ja tumārov.

Man patīk nēģeri.

Vienā no mūzikas ieskaites uzdevumiem bija jānoklausās skaņdarbs, un jāuzraksta tā analīze. Nu lūk, šis skaņdarbs bija tāds īaptnējs. Skolotājs teica, ka tie ir Āfrikas bērniņi, kas tur dzied. Protams, pats grūtākais bija tas, ka es neko nebiju mācījusies un nemaz nezināju, kas tā par analīzi. Kad man to visu izskaidroju, sapratu tikai to, ka jārkasta tas ar ko man ŠĪ (spiest šeit) mūzika asociējas. Protams, man tā asociējās ar maziem nēģerēniem, kas skraida ar plikiem dibeniem ap ugunskuru. Skolotājs ieskaitīja un teica, ka nevar būt nepareizas atbildes. Visnotaļ pozitīvi.
Pats labumiņš jau sākās tikai 16.oo. Skolā teātra diena. Es kā jau dzimusi aktrise tēloju Pamelu Andresoni. Pasākums bija tīri jauks. Es savu lomu notēloju lieliksi. Vienīgi daži izteicās, ka drīzāk esmu līdzīga homoseksuālim ne Pamelai. Vai krustojums starp tiem abiem. Vislabāk man patika tas, ka mani atpazina tikai pēc manām violetajām kurpītēm un dzeltenajiem šortiņiem, nevis manām čirkām, acīm vai seju. Protams pārējās manas komadas biedres bija super. Vienmēr var būt labāk, bet nu es tik un tā lepojos ar viņām. Vienīgais mīnus bija tas, ka es savu seju nevarēju notīrīt ne ar ko, un man ap muti vēl joprojām ir rozā loks.
Toties vistrakākais ir tas, ka šodien ir atkal piektdiena. Līdz vasarai vairs palikušas 65 dienas no kurām darba dienas būs tikai 38. Atkārtošos, bet tas atkal ir pozitīvi.
Un nākamais pozitīvi ir par to, ka šodien manam mīļajam brālītim iestājas gandrīz pilngadība. Veseli astoņi gadi. Viņš mani pacienāja ar stiklenēm. Jūtos augsti vērtēta.
Beidzamais pozitīvi ir par to, ka es atkal priecājos. Varbūt tās manas pārmaiņas ir klāt, vai kas cits, bet es jūtos labi. Tagad gan jau ir vēls un es nu iešu ārā. Kā jau minēju, ir taču piektdieniņa.

P.S. Attēlā es esmu tā, visskaistākā.