Man patīk nēģeri.

Vienā no mūzikas ieskaites uzdevumiem bija jānoklausās skaņdarbs, un jāuzraksta tā analīze. Nu lūk, šis skaņdarbs bija tāds īaptnējs. Skolotājs teica, ka tie ir Āfrikas bērniņi, kas tur dzied. Protams, pats grūtākais bija tas, ka es neko nebiju mācījusies un nemaz nezināju, kas tā par analīzi. Kad man to visu izskaidroju, sapratu tikai to, ka jārkasta tas ar ko man ŠĪ (spiest šeit) mūzika asociējas. Protams, man tā asociējās ar maziem nēģerēniem, kas skraida ar plikiem dibeniem ap ugunskuru. Skolotājs ieskaitīja un teica, ka nevar būt nepareizas atbildes. Visnotaļ pozitīvi.
Pats labumiņš jau sākās tikai 16.oo. Skolā teātra diena. Es kā jau dzimusi aktrise tēloju Pamelu Andresoni. Pasākums bija tīri jauks. Es savu lomu notēloju lieliksi. Vienīgi daži izteicās, ka drīzāk esmu līdzīga homoseksuālim ne Pamelai. Vai krustojums starp tiem abiem. Vislabāk man patika tas, ka mani atpazina tikai pēc manām violetajām kurpītēm un dzeltenajiem šortiņiem, nevis manām čirkām, acīm vai seju. Protams pārējās manas komadas biedres bija super. Vienmēr var būt labāk, bet nu es tik un tā lepojos ar viņām. Vienīgais mīnus bija tas, ka es savu seju nevarēju notīrīt ne ar ko, un man ap muti vēl joprojām ir rozā loks.
Toties vistrakākais ir tas, ka šodien ir atkal piektdiena. Līdz vasarai vairs palikušas 65 dienas no kurām darba dienas būs tikai 38. Atkārtošos, bet tas atkal ir pozitīvi.
Un nākamais pozitīvi ir par to, ka šodien manam mīļajam brālītim iestājas gandrīz pilngadība. Veseli astoņi gadi. Viņš mani pacienāja ar stiklenēm. Jūtos augsti vērtēta.
Beidzamais pozitīvi ir par to, ka es atkal priecājos. Varbūt tās manas pārmaiņas ir klāt, vai kas cits, bet es jūtos labi. Tagad gan jau ir vēls un es nu iešu ārā. Kā jau minēju, ir taču piektdieniņa.

P.S. Attēlā es esmu tā, visskaistākā.