green light

"Ei, meitenīt, zaļā gaisma deg.! Kāpēc Tu vēl joprojām stāvi.?" - Tas ir jautājums, ko šodien sev uzdevu. Man ir tik daudz un dažādas iespējas. Brīvība manas iespējas tikai paplašina. Bet ko es daru.? - Es tik ilgi stāvu, kamēr atkal iedegas sarkanā gaisma, tad dzeltenā, tad atkal zaļā. Es noskatos kā krāsas mainās, bt stāvu uz vietas. Kā, lai es sev lieku spert soli uz priekšu.? Kā, lai pasaku zemapziņai, lai beidz čakarēties un spēlēties.? Nesen pildīju tādu dīvainu testu. Man kādas garākas telefonsarunas laikā, kad esmu tiešām aizrāvusies ar runāšanu vai klausīšanos, ir kaut kas jāzīmē uz papīra. Rezultāts.? - Daļa no rūtiņām bija azikrāsotas (izmantoju rūtiņu lapu), bet lielāko lapas daļu aizņēma sirsniņas. Ak vai, cik salkani.! Bet fakts ir tāds, ka es neizmantoju to, kas man pašlaik ir. Es stāvu pie tā sasodītā luksafora un kaut ko gaidu. Tā it kā kāds vēl gribētu iet pāri ceļam kopā ar mani. Pagriežos atpakaļ un nesaprotu - Tur kāds nāk vai nē.? Protams, redzu ļaužu pūli, bet neredzu nevienu, kas steigtos, lai paspētu kopā ar mani pāriet ielai, kamēr atkal nav iedegusies sarkanā gaisma. Varbūt man vēl pagiadīt.? Ja nu tomēr kāds vēl steidzas izskriet no blakus ieliņas, un es viņu vienkārši neredzu.? Ak, deg atkal zaļā. Bet es vēl mazlietiņ pagaidīšu, ja nu tomēr kāds nāk... ja nu tomēr kāds ir apmaldījies un tomēr steidzas paspēt kopā ar mani pāriet tam ceļam... vēl mazlietiņ... Tas luksafors paliek garlaicīgs, kaut arī krāsas ir tik košas un saskatāmas... tā bruģētā iela izskatās tik garlaicīga. Cilvēki nāk, iet, bet es stāvu... vēl mazlietiņ pagaidīšu.