Prāts un sirds.

Kombinācija, kad ķermenis ir gatavs skriet 10 km maratonu, bet prāts kā noklīdis suns meklē patvērumu ir ļoit nomierinoša, jo galu galā rezultātā sanāks tā kā man, gara, mierpilna pastaiga. Tās laikā varu iet savu maratonu gliemeža gaitā un reizē meklēt suņukam patvērumu. Aizgāju līdz upei. Domas daudz, bet pati pirmā un aktuālā bija par to, ka ziema netiasās atkāpries tik viegli kā no sākuma varēja šķist. Es viņu centos uzvarēt ar savu optimismu, bet redzu, ka tam nav rezultātu. Ja tuvākajā laikā nesāks kust tas "draņķis" ārā, tad ķeršos pie kādām radikālām metodēm - iešu kauties.

Mans ķermenis nu bija palaists brīvgaitā, bet domas vēl joprojām skraidīja. Spriedelēju par to, kāpēc gan cilvēkiem nevarētu būt tikai "on" un "off" režīms. Jā, es saprotu, ka viss būtu garlaicīgāks, bet toties būtu daudz vienkāršāk. Lēnām čāpojot nonācu veikalā, kur mana "slēdzīšideja" nerimās dzirdot divas sievietes ar bērniņiem pie rokām sakot: "Kāpēc visam jābūt tik sarežģītam, ja ir arī vienkāršāki veidi.?" Tālāk es nemaz neklausījos, jo mani tas nemaz neinteresēja. Bet nu parasti man saka, ka man vajadzētu ieiet ausktā dušā, lai nolaistos uz zemes. Šoreiz duša nemaz nebija vajadzīga. Mājupceļā liels kravas auto ienesās tieši tajā peļķē, kurai es lēnām gāju garām. Protams, es tiku patīkami saslapināta ar manas draudzenes ziemas "paliekām". Bet visam manam prātojumiņam ir arī pozitīvā puse - nonākusi mājās negribēju ne maratonu ne arī citas fiziskas aktivitātes - jup, svaigs giass visus mazliet nogurdina. Toties mans suns jeb prāts arī kļuva mierīgāks vai arī vienkārši aziņemts ar vafeļu cepšanu, tējiņu un sarunām ar mammu.