laime pilnīga

Man ir tā laime piedalīties septiņgadīgo ballītē. Es esmu pārlaimīga. Tas ir tieši tas, ko vēlējos visu laiku. - Jā, mana brāļa astotā dzimšanas dienas ballīte. Bet vislabāk man patīk viens džekiņš. Es viņam jautāju: "Hēēy, kā Tevi sauc.?" Viņš: "Pīters Pārkers." Nu neko, man likās tāds dīvains vārds uzvārds. Pēc kāda brītiņa prasu sīkajam brālim: "Kā viņu tur īsti sauc.?" Brālis: "Āris Raitis". Tad es biju mazlie apstulbusi, jo mazais blondīnītis man teica, ka viņu sauc Pīters. Labi, viņam ir tikai 6 (laikam) gadi. Tas nebūtu aizdomīgi, ja jautātu vēlreiz to kā viņu sauc. Viņš atkal man mēģina ieskaidrot, ka ir Pīters Pārkers. Tad viņa mamma man pienāca klāt un teica: "Viņam ļoti patīk Zirnekļcilvēks, un viņš izdomāja, ka viņu sauc Pīters Pārkers, viņš saka, ka viņa vecais vārds ir Āris Raitis, bet tas viņam nepatīk. Sauc viņu par Pīteru, tad viņš atsauksies." Tajā brīdī es sirsnīgi smējos. Kā es varēju aizmirst, ka Pīters Pārkers ir no Zirnekļcilvēka.?! Hehē.

Šobrīd baļļuks sit vēl augstu vilni. Vienīgais, ko es gribu, lai neviens nepamana to, ka esmu izlīdusi no savas istabas un sēžu pie PC, jo tad mani ruastīs aiz visām četrām un liks iet spēlēt sunīšus vai sazin vēl ko.
Toties man ir savs vakara plāns.

1. Ignorēšu to sabiedrību, kas ir īsāki par 1,30 m;
2. Klusiņām noiešu pēc čipsiem;
3. Noskatīšos Kyle XY 3. sezonas pēdējās sērijas, kas pieejamas torrentos;
   
4. Klusiņām (again) izgaisīšu. Tas ir, iešu ārā.
   

Runājot par savu garīgo pasaulīti, mans prāts laikam zin, ko grib. Nu labi, vismaz to, ko negrib. Patiesībā viss nemaz nav tik slikti kā man sākumā likās. Dzīve taču ir skaista. Lai gan ārā ir slapjdraņķis, man pa galvu tikai labās domas. Laikapstākļi fiziski, garīgi un morāli nespēj šodien iespaidot manu garastāvokli. Prieciņš.
sī ja tumārov.