Drošības sajūta.

"Cilvēkam ir simtiem dažādu īpašību, par un pret, bet visu galu galā tāpat izsķir sirds."

[...]

Dzīvot pārsimts mtrus no kapiem ir diezgan aizraujoši, ja draugi Tevi pirms mājās došanās sabiedē ar visādiem baisiem stāstiņiem. Šoreiz kapu stāsts ir mazliet savādāks. Es sēdēju pieturā pie kapiem, runājos par dzīvi vairākas stundas. Ārā pilnmēness, dzests gaiss un neviena oda. Es varēju stāstīt visu, kas uz sirds. Viņš manī klausījās ar tādu uzmanību. Viņa acis tumsā bija tik skumjas, brīžiem likās, ka pat sāpju pilnas, bet vienalga skaistas. Ar katru minūti varēja sajust, kā gaiss paliek vēsāks, bet tas nespēja sabojāt patīkamo gaisotni. Patiesībā tā lēnām kļuva melanholiska, bet tas nevienam no mums netraucēja. Mēs zinājām, ka vienmēr smaidīgajiem arī kādreiz pienāk diena, kad prātu un sirdi nevar kontrolēt pozitīvā maska. Es jutos brīva. Kad nerunājām, klausījāmies klusumā. Pat sēžot pie kapiem, pieturā uz soliņa, likās ka viss ir pārāk mierīgs. Atvieglojoši mierīgs. Šis laikam ir un būs mans mīļākais kapu stāsts ... pat nedzirdētākie spoku stāsti neizjauks to miera sajūtu, kas mani pārņem ik katru dienu ejot mājās.

[...]

- "Anda, nebiedē mani... Tu vienmēr smaidi, tagad Tavs domīgias skatiens mani mazliet uztrauc."
- *Anda no sirds pasmaida, un pieglauž galvu viņa siltajam plecam.*