Es varu derēt, ka pēc pusnakts man būs karstā līnija, bet es neslēgšu telefonu ārā. Man patīk tā sajūta, ka kāds par mani kaut uz īsziņas rakstīšanas vai mana nummura meklēšanas bridī par mani iedomājas. Jā, sliktie laika apstākļi man ir mazliet sabojājuši dienu, bet sajūta, ka tūliņ smaidīšu kā maija saulīte, neļauj justies slikti. Man pat neko nevajag, tikai apziņu, ka kāds par mani atceras. Varbūt mazliet patmīlīgi, bet vienu reizi gadā jau drīkst. Es pat neko nelūdzu. Tikai nepacietīgi gaidu.
2 komentāri:
Buč, buč. :)
Apsveicu!
Pāldies vēlreiz, Zan. :)
Ierakstīt komentāru