Nightmare.

Šī nakts bija murgs. Nekad mūžā vairs neiešu gulēt 22.oo. Aizgāju tik ātri gulēt, jo saškrobijos par sev izčakarēto dienu. - kas un kāpēc.? - ai, pohuj.
Zvans 23:11 - "čau, ko dari.? Nāksi ārā.?" (neatceros, ko man jatāja un ko atbildēju. Sīkāk man paskaidroja nākamajā zvanā.)
Pamostos pus vienos naktī. Nevaru nekādīgi aizmigt. nu nekādīgi. Uzrakstu sms vai kāds vēl ārā. Esmu gatava saģērbties un doties pastiagā. Telefons neizdod nevienu skaņu. Aizmiegu ar lielām grūtībām.
Zvans - 1:15 - "Čau, ko dari.? Nāksi TAGAD ārā.?" Fak, fak, fak. NU ES BEIDZOT BIJU AIZMIGUSI. Es šaubījos starp iet/neiet. Izlēmu par labu neiet kaut gan ļoti, ļoti gribējās. Kāpēc tā izlēmu.? - Man bija jāģērbjas un tur bija 66, 666 % cilvēku, ko nepazīstu. Respektīvi divus no trīs civēkiem. Eju gulēt. Nevaru aizmigt. Beidzot tas izdodas - yeeeeej.
Zvans - 3:07 - "Čau, ko dari.? Nāksi ārā.? Esmu galīgā pipelē, bet nāski ārā.?" - Wtf.? IR TRĪS NAKTĪ. Kārdinājums liels iziet. Bet man slinkums ģērbties un vēl vilkties kkādu sasodītu pusotru kilometru. - Sorry, ne šodien.
Zvans - 5:40, ārā jau pavisam giašs, likās, ka diena. - "Čau, ko dari.? Man ir hujova. Bet moš iznāksi ārā.?" - ou šīīīīīt, nu man miegs nenāk. Bet cik slimi būtu iet ārā pussešos no rīta.? Piedod, bet nu es tomēr pacentīšos pagulēt.
Starp tiem visiem zvaniem pagulēt ņihuja nevarēja. Šī nakts bija VĀJPRĀTS. Nekad vairs. Labāk iet ārā kaut vai tad, ja principi neatļauj. Šodiena sūkās. Es zinu.