mwqpodxd

(Nosaukums tapis sakarā ar to, ka es šobrīd esmu pārāk izklaidīga, lai spētu sakoncentrēties uz kaut kādu stulbu nosaukumu - taisīju pirkstiņdanci uz klaviatūras).

Labi, ka šodien bija saīsinātās stundas. Savādāk es būtu ķērusi kaut kādu krītamo kaiti jau pēc ceturtās mācību stundas.

1. Krievu valoda smird. Skolotāja pamanīja manu špikeri. labi, ka visu jau gandrīz norkastīju. Toties vēl viens labi ir, ka viņa špikeri pamana pirmo reizi trīs gadu laikā. - Pozitīvi.
2. Sportot man negribējās. Daļa kolēģu, kuriem nebija pirmsbrīvdienu brīvdiena jau iestājusies trennējās krosiņam. Es pa to laiku sauļojos estrādē uz putnu apķēzītajiem soliņiem. - Pozitīvi.
3. Pirmā reize, kad es algebrā neklausījos mp3. Bija jākoncentrējas, jo es negribēju atkal kā kaut kāda kalaša izgāzties un dabūt divnieku. Patiesībiņā man izdevās - 35 minūšu laikā izņēmu un sapratu pāris nedēļu vielu. - Pozitīvi.
   
4. Algebras ieskaite. - Man liekas, ka varēšu ar sevi lepoties. - Pozitīvi.
5. Sociālo zinību skolotāja ar visādiem tekstiņiem, kuriem ir zemtekstiņi centās (un izdevās) pateikt to, ka es esmu bastotāja. Jā, labi, man viņa besī, kā es varu gribēt iet uz viņas stundām.?! - Patiesībā man tiktiešām toreiz bija kora skate, bet pohuj, nākošreiz nobastošu un to uzrakstīšu uz viņas nesmukās mašīnas. - vēl jo projām nezaudēju savu "pozitīvi".
6. Pēdējā stunda aprīlī - Angļu valoda. Neko nedarīju. Man jau sākās brīvdienas, un pohuj, neesmu Jānis. - Pozitīvi.
   

Pēc tam ar draugiem jāuzspēlē bīčs bij'. Mans stilīguma koificiens pieauga par 15,8%, jo es pārģērbos tieši tad, kad menti pabrauca garām. Vēl mani Jolanta un Arvīds izdaiļoja ar zāli, puķēm un čiekuriem, kamēr es kā ronis peldēju pa zāli un gaidīju pārējos spēlētājus. Ak jā, un uzsākot ar kādu dialogu man visu laiku pašās beigās piemetinājās vārds "pidar". Bet cik es sapratu no savas komandas, viņiem labāk patīk, ja es saku "pidar" nevis "draudziņ". Tagad gan es savu uzmanību pievērsīšu hokejam. Baigā fane esmu. Labi, nestaigāju neplivinos ar karogiem, nerādu pliku dibenu kaimiņiem un nekasu olas. Negatīvi laikam jau būs tas, ka man nav to olu, žēl gribētos.
Vakars būs hokejīgs. Vienīgi stulbumiņš tāds, ka man tas būs jāpavada ar savu foršo brāli. Nekas, mož pēc hoķa iziešu ārā, ja būs spēks.

Ar Dievu mazo dīvainīt.!

Vairs jau nav nekāds SPRINGTIME. Now is SUMMERTIME. ou yes, yes yēees. Patiesībā es šobrīd rakstu īpaši daudz nedomājot, jo man pilns dibens ar smiltīm. Spēlējos smilšu kastē. Ehh, nu labi, spēlēju bīīču. Bet labi, par to vēlāk. Šajā blogā (lasīt ar OLAS burtu) neesmu jau dažas dieniņas ieskrējusi, bet nesaspringsti mazo dīvainīt, nekas TĀĀĀĀĀĀĀĀDS īpašs nav noticis, tikai tāāāāāds. (Mērijums tika veikts ar "Ā" burtiem).

[...]

Sestdiena. - Pohains rīts. Bet kāda starpība, tā taču bija sestdiena. ārā + daudz grādi pēc celsija. (mm). Aizbraucu pie draudzenes uz Oškalniem. Yes, jauks pasākumiņš - saldie 17. grrr. Tik superīgi pavadījusi laiku sen nebiju. Tiešām no sirds (ja saku no sirds, tad man patika) izpriecājos. Nav jau daudz ko piebilst. - Es esmu varenākā desiņu cepēja. rock ass. Es uzvarēju novusā, rock ass x2. Un es izkliedzu iekšas dziedot savas mīļās dziesmas. rock ass x3.

[...]

Svētdiena. - Pohians rīts. (Fak, tā tagad kaut kāda tradīcija būs.?!) - Labākā dienas daļa bija, kad es pirmo reizi mūžā iedaudzīju ZIRNEKĻTAURENI. labi, es to tā nosaucu. Bet nu nopietni, taurenis bija liels un SPALVAINS. Forši, un viņam ir rōzā kakas. Pozitīvi.

[...]

Pirmdiena. - Ohh, nōō, nedēļas traģiskākā diena. Jā, un rīts arī sākās negtīvi. Es nebiju paņēmusi līdzi mp3 baterijas. Bet mani izglāba bateriju kaste. āmen. labi, ka mums skolā ir tādi zaļie aktīvistiņi, kas nodarbojas ar baču vākšanu. Pēc stulbajām, garajām un nogurdinošajām mācību stundām braucu ar riteni. Bēēēēt tad pēkšņi es redzu baru ar tauriņiem. (es uzksatu, ka 8 ir bars). Mēģināju ar savu ziepju trauku nofočēt viņus. Nometu riteni grāvjmalē, dzinos tiem sasodītajiem tauriņiem pakaļ. Tur bija kaut kādi 17:0 tauriņu labā. Tāda sašauta aizgāju uz veikalu un nopirku "Jungle pop". Ap dvēseli palika vieglāk. Vakarā sapratu, ka man uz mēles jātetovē kabacis ar sarkanu svītru pāri, kas nozīmē "šajā mutē kabačus bāzt ir aizliegts".

[...]

Otrdiena, jeb šodiena, jeb "ai lav maiself", jeb "dročījam pret vēju, jo tas ir jautri", jeb "tava seja"... āāāi kāda starpība. Sauc kā gribi. Šī diena tiktiešām biaj pozitīva, jo

• Es šodien vārdu "pozitīvi" pateicu ne mazāk kā 82x ;
• Ārā šodien bija +24 pēc Celsija ;
  
• Matemātikā es dabuju 2. (pirmo reizi mūžā tāda atzīme) ;
• Vizuālās laikā es apēdu twixu ;
• Bioloģijā, kad es minēju pārnadžu kategorijas pārstāvi SEJA, skolotāja teica, ka ir pareizi.
  

Bet visa visumā pozitīva bija arī pēcpusdiena. Ar draugiem spēlēju beach. āāāāā, kā es mīlu to spēli. mmmmmm, yes, yes, yeeees. Pēc tik ilga laika es atkal dabuju pilnu dibenu, nāsis, ausis, nabu, seju ar smiltīm. Ehh, un jā, es beidzot laikam esmu atradusi sevi. Tiešiņām, esmu zirgā. Protams, ka tas atkal ir -
P - O - Z - I - T - Ī - V - I.!

Jason Mraz - Life Is Wonderful (baigi kluse, bet nu tā pat visu var saprast - pozitīvi.)

get real

"It hurts like hell" - vārdi, kas lika uzmesties zosādai, saskrieties asarām un kļūt mēmai. Jauns sākums, interesants turpinājums vai nekas īpašs.?

Empire Of The Sun - Walking On A Dream.mp3

afraid

Nami sadrūp no iekšpuses, tāpat kā cilvēki. /Ilze Šķipsna/

Man šoreiz ir tiešām kaut ko vērtīgu pazaudēt. Kaut ko, kas pat nav mans. Atkal paliek tikai atmiņas. Nedz tagadne, nedz nākotne. Tikai pagātne. ehhhhhhhhh. Rokas neceļas vairāk kaut ko rakstīt. Mazliet skumji.

ze skāi iz grīn

Sākšu jau ar to, ka man iet labi. Patiesībā man ir vinealga kā man iet. Iestājies pohujisms. Pievēršu uzmanību tikai svarīgām lietiņām.
Viena no tām - es sapratu to, ka mīlu "Selgas" cepumus. Cepumiņi + Piens = mmm. laime pilnīga. Tā laikam bija labākā šīs nedēļas atziņa. Nedēļa jau itkā ir tikai vidū, bet nu šaubos vai kāds pārspēs manus mazos, mīļos, gardos cepumiņus.
Vēl es saprtu to, cik ļoti man patīk futbols. Esmu futbola māsters. Jūtos kā ar trīs kājām.Tiktiešām, bezjēdzīgāku spēli neesmu redzējusi. Kāda jēga ir kā losei skraidīt tik lielu laukumu un bumbai pieskarties labi ja 3 x.? Bet tas jau ir tikai ikdienišķs sīkums. Kā jau sākumā minēju, pohuj. Tā pat sporta stunda ilgst tikai 40 minūtes, un necienu es tikai futbolu.
Man arī ir atradusies jaua mīļākā dziesma. Rofl. Tas ir zivju reps. Sea Creatures Love You. "I wanna be with you forever." - Ehh tiktiešām, labākais zivju reps kādu esmu dzirdējusi un vispār dzirdēšu.
Ak jā, es atkal runāju rinķī un apkārt. - patiesībā nebrīnos, man nemaz nav ko interesantu stāstīt.
Izņemot to, ka šodien man likās, ka debesis ir zaļas. Ne jau saskatāmi zaļas, bet ZAĻAS. Nē, arī par marihuānu es nerunāju. Tās atkal ir manas kārtējās garīgās izpausmes. Feels like 1 yr ago. Sun, beer, cigarette smoke, laugh. don't care about anyting, just chill. like walk in the sky... like my own way.

blablablah is right behind u.

Vispār jau vareni stilīga ir Vaiņode. Tāda sajūta, ka tai vietai tuvumā nebūtu pilnīgi nekādas civilizācijas. Es domāju, ka Vaiņodes veikaliņā (~2o m2 lielā) gadus piecus nav bijis tik lieli ienākumi. Tiešām graujoša bodīte. Tajā būdiņā mani sakārdināja tādi milzīgi cepumi. Protams, man jāsāk dialogs ar pārdevēju:

Es - Man lūdzu vieno to cepumu pa 16 santīmiem.!
Viņa - Poržiku.?
Es - Nu nē, to lielo cepumu.!
Viņa - Vienu poržiku.?
Es - NU NĒ, MAN LŪDZU VIENU TO LIELO, DZELTENO CEPUMU, KAS MAKSĀ 16 SANTĪMUS.
Viņa - Te nav nav neviena cepuma, bet ja gribi kaut ko tādu, es iesaku paņemt poržiku, tas ir ļoti garšīgs un atgādina cepumu.

Un tad es beidzot sapratu, ka šajā vietā cepumus vairs nesauc par cepumiem, bet par PORŽIEKIEM. + No pārdevējas grūti ko saprast, jo viņa bija krievu tautības plus vēl ar kurzemes akcentu. Viņas poržiks izklausījās pēc - Pjoržjāāķ. Vai vismaz kaut kā tā.

[...]

Koncerts noritēja ļoti labi. Man pat beigās jau apnika dziedāt. Klausītāji arī bija ļoti daudz, kādas desmit omes, nokurām droši vien piecas bija puskurlas. Starpcitu, es sapratu to, ka esmu uzvilkusi melnus svārkus un baltu blūzi. Pēdējo reizi es tā izskatījos savas pirmās klases pirmajā septembrī. Jūtos vareni. Pēc koncerta mums parādīja kaut kādus graustus. Itkā kaut kādus padomju savienības armijas krāmus. Tā kā mani tas īsit neinteresē, neko nemāku stāstīt. Vēsture nav mana stiprā puse. Vismaz no nelielās ekskursijas bija kāds prieciņš. Varēju visu ko foršu noknipsēt. Vēlāk sākās disene. Rofl ... kaut ko tik nožēlojamu redzēju pirmo reizi. Pārdesmit piektklasnieku, sestklasnieku. Vēl mazāk septītklasnieku, astotklasnieku un devītklasnieku. Nevarēju sagaidīt mirkli, kad varēsim doties mājās. Tādi kā pasākuma vadītāji jeb DJ bija Vaiņodes vidusskolas 11. klases puiši. Man viņu no sākuma bija žēl.

[...]

Ap pusdeviņeim vakarā jau iekarsām, nē nopietni, vienā momentā parādījās jautrība, vesels bars cilvēku. Aizdomīgi... bet man bija vienalga. Ārā elpojot svaigu gaisu jeb cigarešu dūmus, iepazinos ar Vaiņodniekiem. Tīri sakarīgi džekiņi vispār. Aizpļāpājāmeis tik tālu, ka viņeim ir sava grupa. Iespaidīgi... tādas fīčas pat nav Ropažos. Diemžēl līdz mājām bij labs gabaliņš (270km), un mums jau bija jābrauc mājās ap desmitiem vakarā. Bij jāatvadās no vietējiem un jākratās mājās. Es pat biju aizmirsusi, ka biju tur viena no vecākajām. ES TAČ SAPAZINOS AR GRUPU - A Day Without Break. - Mēēēdžik.

[...]

Mājupceļš bija pilns smieklu. Ar Aneti noskatījāmies visas Charlie The Unicorn daļas kaut kādas 3 reizes. Smējāmies par tiem vājprātiem pusi ceļa. Skolotājas domāja, ka mēs esam pārdzērušas jēgu. Bet kā var nesmieties par Charlie The Unicorn.?!
Mājās biju mazliet pirms diviem naktī un tad gāju čučiņāt.
Toties bija vismaz kāds secinājums - Es labāk pārdotu narkotikas nekā ietu dzīvot uz tādu vietu kā Vaiņode. Īpaša vietiņa.

Bet visā visumā man ļoti patika.
A DAY WITHOUT BREAK - LIETUS NAKTĪ.MP3 (click here) - mana jaunā mīlestībiņa no latviešu dziemām.

Are we ball scratchers.?

Gribēju paklausīties kaut ko tādu, ko klausās ~ 50% civēku. Jābūt taču lietas kursā, nevaru taču visu laiku sēdēt uz saviem bleķa gabaliem. Un jāāāāāāā, protams. The Killers - Human. Tik svaiga dziesma. Pilnīgi prieks. Es nesaprotu, kur cilvēkiem prāts tik stulbu dziesmu izdomāt. Es saprastu, ja vēl dziedātu - Are we human? Or are we ALIEN? Pie velna, bet kādā sakarā dzied - Or are we dancer? Tik pat labi varētu dziedāt - or are we teachers, policemans or ball scratchers. Tiešām džeki izcēlās ar ĪPAŠU dziesmu. Runājot par dziesmām un dziedāšanu. Rīt tač korim skate. Forši, varēšu izgaudoties no sirds.
Ēdu pāri palikušās šokolādes oliņas no Lieldienām un prātoju, ka tās garšo daudz garšīgāk tad, kad svētki jau garām. Nākošgad, ja Lieldienu zaķis vēl mani apciemos, paglabāšu visu līdz svētku beigām, lai būtu garšīgāk. Vēl es nodarbojos ar cilvēku apsmiešanu. Nu labi, ne cilvēku, bet viņu elektroniskās rakstības stila. No sirds smejos par tādiem teikumiem - "cHaWINjaaaaaz, tAāD Tu riiit brauksZi uZ wAiŅjoDi........??????????" vai "aAaAAAAAAAAA... KJūuuT ... labinjI tAD liiiidZ rĪTdieniNJAi... BuCh, BuCH sawLJ." Ehh, brīžiem man paliek žēl valodas. Tā viņa tiek kropļota ar visādiem pikačūismiem.
Patiesībā man nav nemaz laika vairs te vārīties, vēl daudz darbi. Jāizspriedelē vai rīt vilkt rozā vai rozā krekliņu, jāizmazgā pirkstu starpas, naba un 3 reizes pēc kārtas jānolako nagi. Daudz darbi. Rofl.
Labi, tiktiešām rīt gara diena, tāls ceļš, īpašs notikums. Nav laika gurķoties pie PC. [:

colourful

Sarkans, oranžs, dzeltens, zaļš, gaiši zils, tumši zils, violets. Tā ir cilvēku hipotēze par to, ka tās ir vienīgās krāsas, kas ir varavīksnē. Šīs 7 krāsas varētu pielīdzināt ikvieam no mums. Hā, es zinu, daļa teiks - "Mana dzīve ir melnbalta" vai "pelēka". Tie ir saldi meli. Melns un balts vispār nav attiecināms uz cilvēka ikdienu. Protams, brīžos, kad jūtos tik draņķīgi, ka gribas iebāzt galvu zermē kā strausam, tās lūk gribas saukt par melnajām dienām. Sliktākajā gadījumā tā ir tikai brūna (zaļš + sarkans) vai tumša, tumša neizskaidrojama krāsa (tumši zils + zaļš + sarkans + violets). Patiesībā viss ir viens liels krāsu virpulis.
Man vairāk vai mazāk šobrīd ir iestājusies vienkrāsainība. Nezinu kāpēc tā. Vajadzētu savā krāsu paletē kaut ko pamainīt, bet man nav spēka. Man tiešām nav spēka. Jūtos vāja, viegli ievainojama. Protams patīkami ir smaidīt, jo ir vismaz daži cilvēki, kas to gaida. Kas tic, ka viss tomēr ir lieliski. Vēl viens no iemesliem ir tas, ka kāds var iemīlēties tajā.

• Nekad nepārtrauc smaidīt, pat skumju brīžos, jo kāds var iemīlēties Tavā smaidā. /Gabriels Garsija Markess/

Jūtos mazliet kā vecajā sākumā. šoreiz ir tikai mazliet neveiklāk, jo tas viss jau reiz ir darīts. Bet es nesūdzos. Vienīgā problēmiņa varētu būt tikai tas, ka man laiks ir palicis mazāk kā divi mēneši. Cenšos izprast, kas ir mana krāsa. Kas ir tas, kas es esmu un to, kādā krāsā vēlos būt. Sirdij tuvāko.

Taylor Swift - Love Story.mp3

Romeo take me somewhere we can be alone,
I'll be waiting all there's left to do is run.
You'll be the prince and I'll be the princess,
It's a love story baby just say "yes".

OO:OO

Dīvainākais vakars nu jau gandrīz četru mēnešu laikā. Es tiešām jūtos it kā to mēnešu nemaz nebūtu bijis. Smiekli, joki, sarunas. Tik bezrūpīgi un optimistiski. Uzticēšanās, tie ironiskie izteicieni, tas viss, viss. Pat jaunais Charlie The Unicorn 3. Jā, šodien smaidiņš ":D" tika izmantots vairāk nekā visā šajā nedēļā kopā. Bet man nav žēl klaviatūru deldēt. Patiesībā tam visam nemaz nav tāda īpaša iemesla. Es vienkārši jūtos labi. Atkal drošībā. Toties tas viss var būt mānīgs, droši vien tā arī ir. Bet par to es nedomāšu. Paredzu jau to, par ko šovakar sapņošu.
Ar labu nakti, es eju izbaudīt šo sapni.

again

Dažreiz tu uzcel sienu ne tādēļ, lai nelaistu nevienu iekšā, bet gan tādēļ, lai redzētu, kurš vēlas šo sienu apgāzt. - Tikai tagad sapratu, ka tas ir par mani. Nu neko, pagaidīšu. Pavasaris vēl nav beidzies.
Starpcitu, atkal man rādijās vecie sapņi. No tiem laikam nevar izbēgt. Ja godīgi, nemaz negribu. Jūtos tur kā realitētē. Like drugs.

Motion City Soundtrack - Feel Like Rain.

pirmsoliņdienassviests

Mēēdžik, es esmu mājās. Nekur nevilkšos, nebraukšu, nepeldēšu. Iešu ātri gulēt. Nē, man nav depresijas. Vienkārši noguru ballēties. Neturu jau vairs un mans maks vēl sliktāk tur. Un vispār, rīt ir oliņsvētki, jāizguļas. Godīgi man tie svētki ne ar ko īpašu neasociējas, bet nu principa pēc ar olām jāpakaujas. Vairāk vai mazāk šodien mani vajāja video mānija. Savā PC atradu tik daudz dažādus video. Tie rada vēl vairāk emocijas nekā fotogrāfijas. Ehhhh, sometimes I miss those moments. - ouhh, take a breath, just past. [:

Ām es arī šodien pirmo reizi mūžā pagaršoju bebru. Nopietni, kūpinātu bebru. Man tas likās kaut, kas nepieņemams, bet beigās es pagaršoju. Atzīšos, garšoja pēc parastas gaļas. Nasing spešal.
Vēl man izteica tādu metaforu, ja es nekustēšos ne no vietas un runāšu mazāk, no manis būs lielāks labums. Protams tas bija ļauns jociņš, jo es minūtes laikā neveikli apgāzu visu, kas atradās no manis metra radiusā. Tas neskaitās, es biju satrukta, jo man neviens negribēja ieliet pienu.
Tās bija tādas ikdienišķas blēņas. Manā galvā visu laiku kaujas divas domas;

1. New year, new life, new emotions, new love.
   
2. Old was better, apposite special for me, and once I found it. Don't wanna miss it.
   

Pārējās domas ir nesvarīgas, apēd viena otru. Patiesībā gaidu skolu (sick) , jo es gribu redzēt sava seriāla turpinājumu...

Beenie Man - Street life.

Ystrdy'n'tdy

Brīvdienas liekas ir vēl patīkamākas nekā no sākumā domāju. Visu laiku tikai baļļuki, draugi. Protams, arī pienākumi, bet tas viss pazūd aiz lielās smieklu devas. Vakar ar draudzeni iekarojām vietējo narkomānu māju. Par laimi nevienu narkomānu neredzējām, bet nu tādi ir tie Ropažu nostāsti. Sākumā bija nenormāli bail, kā šausmenē, bet pēc tam jau aizmirsām, kādā bedrē vispār esam ielīdušas. Laikapstākļi nebija tie labākie, bet tas nemainīja giasotni, kas bija ar mums. Vakarā skatījāmies šausmeni. Patiesībā bija diezgan bailīgi. Pieķēru sevi pāris reizes raustoties. Manu garastāvokli vienīgi padragāja tas, ka man PC sagāja čupā. Nekas, šodien jau pārinstalēja visu windowu un ir okey. hmmm, vairāk šodien neko īpašu nedarīju. Pēc vakardienas nāk miedziņš. Bet nēēē, it's party time. Šodien ir piektdiena + lielā piektdiena + Evai 18. mmmm. Būs jaukiņi. Es jūtu, ka visi apkārtējie draugi mani tikai pilnveido. Jau sen nebiju tik labi pavadījusi laiku. Godīgi sakot, nav pat tā īsti daudz laika domāt savus gudros prātojumus vai meklēt domu graudus. Nekas, beigsies brīvlaiks, paliks tādi tukšāki vakari un atkal mani pārņems gudrojumu bums.

Smaidīgās dieniņas.

Hēēy, vispār es mīlu šo laiku. Saule, saule, saule. Man pat nav īsti daudz laika padeldēt savu dibenu pret datorkrēslu. Piekāpu pastāstīt kā tad man īsti iet pa šo trako laiku. Ekšelī nekas daudz nav mainījies. Braukāju ar riteni, satiekos ar draugiem. Patiesībā es šodien plānoju kādas jaunas drēbītes jānopērk siltajam laikam. Nevaru taču visu laiku nēsāties apkārt garajās džinsu biksēs un biezajā džemperī. Vēl es palīdzu mammai. Esmu labā. Sakopu dārzu, nogrābu pērno zāli. patiesībā tas darbs ir ļoti tizls, bet kaut kas taču ir jādara. Slinkot cauru dienu nav stilīgi. Vakar ar draugiem izspriedelējām, ka īstenībā ir tā kā vasrā. Vienīgi pietrūkst zaļās zāles, bet ja skatās uz mājām vai eglēm, tad sajūta ir kā vasarā. Patiesībā par to man tikai prieks. Sapratu arī to, ka man kretinē tas, ka citi cilvēki nevar iegaumēt kāršu nosaukumus. (pīķi, kreici, kāravu un ercenu) Ar šiem cilvēkiem kaut ko uzspēlēt ir nereāli, jo nesaprotu kas viņiem ir kas. Piemēram, dzirdu nosuakumus - sirsniņa, spilventiņš, kastīte, puķīte, āboliņš, nu tas kas līdzīgs "cini minis" pārslām un tā tālāk. Labi, vismaz var arī par kaut ko pasmīnēt. Šobrīd es cepu vafales, diviem no maniem draugiem ir jubiljeas un dāvanā viņi gribēja saņemt manas vafeles. Tūliņ piedegs, ja neiešu ņemt ārā. Tad nu čau, līdz citai reizei. [:

railroad

Kājās un dibens bezgalīgi sāp, bet tas jau nekas. Forši ar riteni nobraukt 30 km. Patīkami ar draudzeni pa ceļam papļāpāt, izvēdināt galvu un arī izbaudīt silto laiku. Patiesībā bija laiks savest sevi kārtībā, vismaz ārēji. Šodien es biju uzvilkusi smaidu. Tādā supersaulainā dienā būtu grēks besīties. Savukārt cilvēki visapkārt ir pamodušies kā lāči no ziemas miega. Tik daudz riteņbraucēji, tik daudz skrituļotāji un visvairāk protams satiku tos, kas pārvietojās ar kājiņām. Tā virspusēji skatoties mana diena pagāja pozitīvi. Un kā zempusīgi.? - Ehh, varu tikai nopūsties. Man pieder tik daudz, bet tajā pašā laikā nekas. Bet par to es negribu runāt. Drīzāk es lepojos ar sevi, nobraucu tādu gabalu un vēl jo projām esmu starp dzīvajiem. Savukārt visdīvainākais man likās tas, ka atrodoties uz dzelzceļa sliedēm (tās atrodas kādus 7 km no Ropažu centra), jutos kā mājās. Bija tāda sajūta, ka ja es ietu pa sliedēm es nonāktu mājās. Es šoreiz nedomāju mājas kā tādas, bet to vietu, kur es justos vislabāk. Es domāju, ka tas arī būs mans nākamais piedzīvojums, es iešu pa dzelzceļa sliedēm un meklēšu mājas, sirdsmieru.

Zaļi Bērzi.

Kā viena vakara laikā var tik krasi pazaudēt optimismu. Mani prātojumi ir tik daudz un tik dažādi, ka spēju sev dienu sabojāt vai uzlabot vienā acumirklī. C'mon, es tikai čīkstu, čīkstu un atkal čīkstu. Es neko nespēju pieņemt tā kā tas ir. Cik ilgi es vēl jutīšos kā kaut kāda smirdīga emo.? Dusma pašai uz sevi. Man jau ir apnicis, ka 3 mēnešu garumā nav bijis neviens, kas man būtu pateicis to, ka mans viedoklis ir garām. Miss it.
Man jau sāk apnikt mans dzīvesveids. Liekas, ka visu laiku krītu kādā bedrē.Visu laiku kāds pavelk atpakaļ, bet es tik un tā krītu. Es pat vairs nejūtu, cik bedre ir dziļa.Tiš, jūs, stulbās īmō domas. !
Acis, galva un viss pārējais jau sāp. Gud nait. Cerams, kamēr gulēšu manā galviņā laiks skaidrosies un nožēlojamā īmō smaka izzudīs.

The Red Jumpsuit Appartus - Face Down.

Prieciņš +

Beidzot es jūtu ĪSTU pavasari. Nē, drīzāk sajūta, ka būtu tāda aukstāka vasaras diena. Pavasaris ir mani pārņēmis. Es šodien jūtos tiešām kolosāli. Izrauties no pierastajiem Ropažiem bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Labi, labi pastāstīšu savu mazo piedzīvojumiņu. Varbūt pat tas nav nemaz tik interesanti, bet nu rakstu galvenokārt priekš sevis, savas pozitīvās atmiņu mājiņas.

Tāā, piecēlos ar domu, ka šodien vajag izdarīt kaut ko savādāku kā ierasts. Tad man radās spožā ideja ar riteni braukt uz Tumšupi. Tā nemaz nav tālu no manis, no manas mājās apmēram 8 km. Satiku kādu draudzeni. Tāds prieks bija viņu satikt. Tik pozitīvs cilvēks. Viņa neiznu kāpēc, man atgādina kādu dziesmiņu, kurā skan vārdi - we walk, and we talk, we dont have no time to stop that day, that day was a wonderful day. Bet ar to mana jaukā diena nebeidzās. Kādu daļu savu laiku pavadīju arī ar kādu man labu, 2metrīgu, un visā visumā superīgu draugu. Godīgi sakot nekas īpašs jau nenotika, man vienkāŗsi ir liels prieks, ka izrāvos no stulbās rutīnas, aizbraucu nedomājot uz vietu, kas ir īstenībā man nepatīkama. Bet kopš šodienas neuzskatīšu viņu par tādu. Patiesībā man jau vaigi sāp no smaidīšanas. Beidzot es savu laiku pavadīju lietderīgi un neīgņojos. Vispār, vakars vēl nav beidzies. Jāiet šovakar ārā. Man tik ļoti labs garastāvoklis, ka nespēju nosēdēt uz vietas. Jūtu arī to, ka atnākot mājās atkal rodas brīvi, neaizpildīti brīži, kuros iedoājos kaut ko tādu, par ko var rasties melnie. Baigi sarežģīti man ar sevi. Netieku galā. Lai gan tas šobrīd nav svarīgi, man gastāvoklis ir nevis mīnusos bet tiktiešām plusos. Smaidu kā saulīte, kas šodien spīdēja.

Matt White - Best Days.mp3 - dziesmiņa, kas manu dienu padara vēl gaišāku. [:

la la la life goes full circle

1:0, sliktais garastāvoklis ir pievarējis labo. Kaut ko bezfilmā gruzos, īgņojos, budzējos. Pats labumiņš, ka bez iemesla. Šodien aprit 3 mēnešu jubileja kopš eju dēlī. Pārāk daudz laika sev. Es jau varētu savu bīvo laiku veltīt kādam hobijam, bet tas ir pārāk nogurdinoši. Ak nē, es čīkstu kā vecas, neieļļotas durvis. Damn.
Pēc vakardienas trakuma vajadzēja izvēdināt galvu. Uzvilku zaļus, puķainus brunčus, zaļus gumijniekus un devos uz savu šķūnīti. Noslaucīju no sava dzltenā zvēra putekļus un minos uz veikalu pēc saldējuma. Vismaz tas palīdz grūtos brīžos. Satiku tik daudz cilvēkus no vakardienas pirts. Tas jau nav nekas īpašs, bet smieklīgākais bija tas, ka visi, ko satiku bija, kā lai saka, izdirsti. (ohō, manā blogā parādās pirmais sliktais vārdiņš) Nopirku saldējumu, apbraukāju Ropažu centru un devos mājās. Prātoju visu laiku par to, ka, ja man būtu iespēja atgriezties pagātnē, kuru no saviem pozitīvajiem piedzīvojumiem izvēlētos. Izprātoju to, ka neko ipašu nemaz negribu. Tikai laiku, kad es satiku kādu jaunu draugu. To laiku, kad šis draugs pasmaidīja un teica: "Vismaz ir kāds, izņemot mani, kurš saprot, kas ir labas multenes.!"

Vismaz priecājos par to, ka pēc stundas jau no Anglijas būs atlidojusi kāda īpaša meitene. Kad viņa atbrauc, beidzas visi strīdi, visi atkal ir kā liela ģimene.Tā ir jābūt arī šoreiz. Nākamās 15 dienas viņa ar savu smaidu panāks to, ka mēs visi sapratīsim, cik svarīgi viens otram esam un, ka nedrīkst būt strīdi dēļ kaut kā tāda, ko rīt atkal aizmirsīsim.

mirkļa emocija

Beidzot ir sācies aprīlis. Tātad, līdz skolas beigām vēl tikai divi raibi mēneši. Ar to arī es visus šodien aosveicu. Kāds jociņš vēl derētu, bet nu šovakar man nav ieslēdzies tāds režīms, lai kaut ko smieklīgu no sevis izceptu. Toties es negribēju tarkšķēt par to. Es tikai gribēju izklāstīt to, ar ko šodien lepojos.

• Es beidzot pabeidzu referātu;
• Es atkal sāku runāt ar sen nedzirdētu draugu;
  
• Es nebaidījos jaukam, bet gandrīz nepazīstamam cilvēkam pateikt daudz, ko domāju.
  

Bet visvairāk mani baksta domas par manu sapni. Tas likās tik īsts, bet pamostoties tik neaizsniedzams. Tas bija viens liels patīkamo brīžu apopojums, viss kas manā zemapziņā bija krājies jau labu laiciņu. Nē, tā neskaitās bezjēdzīga čīkstēšana. Tie ir sapņi, kuri nav piepildīti, bet reiz tādi ir bijuiši. Vai vispār drīkst vēlēties to, kas jau reiz ir bijis piepildīts.? Lai vai kā rīt ir tā diena, kad es beidzot tā konkarētāk varēšu saprast, kur ir mana īstā vieta. Vismaz pašlaik. Ar nepacietību gaidu rītdienu.

P.S. Mans rīts sākās negatīvi, lietus, slapjas drēbes, slapjš dibens, bet vēlāk viss kļuva tik saulains. Šobrīd es ar saulainu smaidu iešu gulēt, jo atkal man ir iemesls pasmaidīt. :)

"EU, VECĪT, IR TAČU APRĪLIS.! VISS LABĀKAIS IR VĒL TIKAI PRIEKŠĀ.!"